Mārīte Atēna

1.
Man mežģīsies mēle Franču valodas
mežģīnēs, kuras Tu būsi iegādājies
vietējā lielveikalā.

2.
Un gulšņāsim mēs lētas viesnīcas
istabelē, kur Tu no maniem pirkstiem
laizīsi ikrus.

3.
Un vīns slacīs slāpes,
kad Tu neatrausi skatienu
no manas elpas.

4.
Un vēl un vēl es
atteikšos Tev nosaukt savu īsto
vārdu
un mūžam Tavā prātā kā
Bakhante es palikšu.

Tu ielido manā telpā
kā taurenis,
Kāpostu baltenis
vai Pūcīte.
Pārspīlēti, teatrāli
noplivini skropstas
un teic, ka Tevi sauc
”Андрей”

Ar plaukstu manu vai
vārdu vienu,
griežas karuselis.
Krāsainie zirgi
lēnītēm vien
dejo pēdējo savu
šīs zemes deju.

Un viņš teica, Tev A. Čaks reiz paies garām
Pildīts hēlija balss tembra,
Sīki smiekliņi, sīku lietus asaru veidolā
Un Tu negribot pasmaidīsi pati.

Un man ausīs skan balsis,
Franču valoda un balzāms.
Upeņu.
Groks salauztai sirdij.
‘’Monsieur madame’’
Un tas izklausās kā
Sitiens pa deniņu daivu.
Man ir vienvirziena biļete
Līdz Parīzei.
Tu nevari man pievienoties.

Pulkstenis ir tikai ceturksni pāri
Sešiem,
Bet es jau neglābjami slīkstu
Tavā tumsā.
Auklējot rokās
Krītošu zvaigzni,
Kura vēl brīdis un
Aizvērs acis uz laikiem
Mūžīgiem.
Varēsi balsij ļaut kaukt,
Nepielūdzami skarbi,
Neattapsies, kad jau
Zārka naglas dzītas
Pāri tev,
Tevī,
Caur tevi..
Pulkstenis ir tikai ceturksni pāri
Sešiem,
Bet jau neglābjami
Esmu pazudusi,
Vēlvairāk par neredzamību.

Es rūgti maldījos domādama,
Tavi spārni pietiks mums abiem.
Raisīju vaļā savas sirds saites,
Lēnām, viegli, viegliņām
It kā to darītu vējš
It kā pirksti sveši.
Lobīju nost savas acīm redzamās rētas,
Kuras jau sākušas niezēt,
Taču pārējās – slēptās
Turpināja sulot,
Dzīvības upei samaļot viļņos.
Lido, manu papīra putniņ,
Es kliedzu paliekot krastā,
Bet tu nelidoji projām nekur..
Pieķēries vārdam, kas skanēja
Mans.