humors

Pie dzejnieka pediņa ierodas deviņas mūzas
Un kutina gejam ar nolūku vecu, kā pasaule, stilbus un ribeni,
Bet nesmejas pediņš un negrasās novilkt sev ūzas,
Jo derdz viņam dāmas pat tad, kad tām sejas ir skaistas kā
vīriešu dibeni.

Kur zaļa zāle zemi klāja,
Reiz teļš – Dievs zina tik, kur – gāja.
Un vai tur kādam lielas bēdas,
Ka atstāja viņš zālē pēdas.
Drīz vilks pa teļa pēdām skrēja,
Vai tikai ēst viņš negribēja,
Kad oda teļā pēdu smaku?
Tad ļaudis iemina tur taku.
Tā lauciniekiem bija tuva
Un, skat, par lauku ceļu kļuva.
Tas veda līkloču uz tāli,
Un kļuva ceļš par maģistrāli,
Var teikt, tik pietiekami lielu,
Ka kļuva tā par Rīgas ielu.
Un lai varbūt tas kādam ēdas,
Vēl šodien mīda teļa pēdas
Gan rīdzinieki, gan to viesi.
Un, latvieti, tu mūžam iesi
Ar pārdomām kā blusām apsēsts