Šodien pamodos no burvīgajiem saules stariem sniegā, kas atstarojās manā logā kā pēdējā cerība uz dzīvību. Tie lika man pasmaidīt un atvērt acis kā mazam bērnam, kas tikai to vien gaida kā izdarīt jaunus nedarbus un iegūt pavisam neaizmirstamus piedzīvojumus. Paskatoties istabā, ieraudzīju, ka saulesstars sniedz man roku uz tēju, kuras garaiņi tik liegi virzijās augšup, uz gaismu, pazūdot siltajā istabas gaisā, liekot man atcerēties par stindzinošo aukstumu, kas mani sagaidīja ārā. Tēja bija kā eņģelis manam kaklam, izārstējot to no visciešākajiem klepus apskāvieniem.
Iesaki Draugam!
pievienot Sekoman.lv
Jaunākie komentāri