Rītausma

**
Es ilgi sapņoju par masku balli. Tajā es dejoju ar mazu trauslu meitenīti, kuras pielūdzējs šovakar atteicās nākt. Dana mani satika pie viņas pilsētas kultūra nama. Tas bija dīvaini. Tovakar pastaigājos pa ciematu un domāju par saviem redzējumiem, kad izdzirdu šņukstus. Pats nezinu kāpēc piegāju meitenei klāt.
-Kas noticis?-
Es maigi jautāju.
Meitene izskatījās pagalam bēdīga. Viņa skumji pavērās man acīs un atbildēja:
-Šodien ir masku balle. Mēs ar draugu sarunājām tikties, bet viņš neatnāca.-
-Varbūt viņš slēpjas aiz kādas maskas.-
Es centos izklausīties pārliecinošs.

**

Bija pilnīga tumsa, varēja dzirdēt kādu elpojam. Tā nebija vien elpa. Tās bija divas, un tās savijās kaislīgā vaidā, kad Alastora roka pieskārās Gabrielas mugurai.

-Es iededzu rītausmu.-

Teica Gabriela un lika atvērt acis arī Alastoram.

Pēkšņi viss kļuva redzams. Viņa priekšā atradās vecs logs. Uz palodzes stāvēja netīras kafijas krūzes, sakaltuši ziedi un cepumi, kurus apsedza baltie mežģīņu aizkari, kuros bija ielipušas beigtas mušas no šī un pagājušā gada. Loga rūtīs atspīdēja sarkana rītausma, kas gliemeža ātrumā pārvērtās par maigi oranžu gaismu.