Dimensijas

Bija pilnīga tumsa, varēja dzirdēt kādu elpojam. Tā nebija vien elpa. Tās bija divas, un tās savijās kaislīgā vaidā, kad Alastora roka pieskārās Gabrielas mugurai.

-Es iededzu rītausmu.-

Teica Gabriela un lika atvērt acis arī Alastoram.

Pēkšņi viss kļuva redzams. Viņa priekšā atradās vecs logs. Uz palodzes stāvēja netīras kafijas krūzes, sakaltuši ziedi un cepumi, kurus apsedza baltie mežģīņu aizkari, kuros bija ielipušas beigtas mušas no šī un pagājušā gada. Loga rūtīs atspīdēja sarkana rītausma, kas gliemeža ātrumā pārvērtās par maigi oranžu gaismu.

-Es vēl gribēju pabūt fikciju pilsētā.-

Alastors noteica un skaļi nožāvājās. Gabriela piekļāvās tuvāk vīrietim un noglāstīja viņa matus. Alastors lūkojās Gabrielas sejā un sniedzās, lai noskūpstītu viņas pieri, taču Gabriela izvairījās:

-Nevajag tā pētīt un censties noskūpstīt manu aci…-

Viņa novērsās. Alastors pasmaidīja:

-Es nemaz necentos. Bet es vēlos, lai tu zini, ka tu esi tik skaista kā šī rītausma, kuru tu esi iedegusi, un tava stikla acs ir daļa no tās tumsas, kur mums patīk atrasties. Tā ir maigi brūnā krāsā- kā pasaule pirms rītausmas.-

Gabriela palūkojās uz Alastoru, tad atkal vēroja pasauli aiz loga.

- Dosimies ārā! -

Viņš ierosināja un tūlīt pat izkāpa no gultas un sāka ģērbties. Gabriela mierīgi vēroja savu mīļoto. Viņai patika viņa ķermenis, katra vīrieša šūna piederēja viņai. Reizēm Gabriela iedomājās, ka Alastors varētu būt lielisks modelis.

Kad Alastors uzvilka bikses, viņš nostājās Gabrielas priekšā, aizsedzot gaismas starus, kas nāca no loga, un sāka sevi glāstīt. Gabriela smaidīja. Beidzot arī viņa izkāpa no gultas. Alastors tūlīt pievilka sev klāt savu sievieti un ieslidināja savas rokas viņas matos, Gabriela apvija savas rokas ap vīrieša tvirto vidukli.

-Tu nepārģērbsies?-

Viņš jautāja.

-Nē,-

Atbildēja Gabriela un devās uz loga pusi. Alastors klāja gultu, bet Gabriela savācas krūzes, cepumus un kaltētos ziedus no palodzes. Viņa atvēra logu.

Rītausma mirdzēja debesīs kā aura, kas apskāva visu pagalmu un darīja to līdzīgu savai nokrāsai. Gabriela izkāpa ārā pa logu un ielēca taisni dārzā, kur, kā mīksts zaļš paklājs, auga jaunā, sulīgā zāle. Gaiss smaržoja pēc rasas, un dziedāja putni. Viņa palūkojās pa logu iekšā, un likās, ka tur vēl valda nakts. Gabriela nespēja saskatīt Alastoru, bet zināja, ka viņš ir tur.

-Alastor?-

Viņa sauca.

-Jā?-

Viņš atbildēja un kā pasaku tēls tuvojās logam.

-Gaisma nekad neaptvers visu. Un kā tas nākas, ka mēs esam vienā laikā, bet esam citā dimensijā? Tavā pusē vēl ir nakts, kamēr es rotājos rītā.-

Alastors piegāja pie loga un atbalstījās ar elkoņiem pret palodzi.

-Tagad esmu uz robežas. Bet tā biji tu, kas sajauca visas dimensijas. Tu ieslēdzi rītu, kamēr es vēl vēlējos redzēt sapņus. –

-Tad nāc gaismā,-

Viņa aicināja un pasniedza viņam roku. Alastors pasmaidīja:

-Es ienākšu vēlāk, kad pie tevis iestāsies nakts. Tiksimies vēlāk!-

Viņš noteica, aizvēra logu un tad vienkārši pazuda nakts apveidos.

Gabriela dejodama aizsteidzās projām.

Pamazām iestājās krēsla. Kāds klusi klauvēja pie loga. Alastors aizdedza istabā sveces, tad ielaida Gabrielu. Viņi cieši apskāvās un tad nebeidzami vijās viens ap otru kā divas puķuzirnīšu atvases.

-Tagad es aizdedzu rītausmu.-

Teica Alastors un ieelpoja sevī Gabrielas ķermeņa smaržu. Sieviete nesa svaigumu un dažādu augu īpatnējo aromātu.

-Kur tu biji?-

Viņš jautāja. Gabriela uzlika savu galvu viņam uz krūtīm un klausījās, cik mierīgi pukst vīrieša sirds.

-Es biju akā, -

Viņa atbildēja.

-Es tur ielecu un tad rāpos ārā pa virvi. Vēl es gozējos saulē un ar ogli zīmēju uz sevis visu, ko redzēju sev apkārt. Vēlāk es ēdu zemenes un dziedāju mežā. Ko darīji tu?-

-Es kādu laiku vēroju tevi pa logu, bet tad ietinos segā un pasnaudu vēl brīdi. Man ienāca prātā ļoti skaista doma un es to aprakstīju.-

Alastors atbildēja un atbrīvojās no Gabrielas tvēriena. Vīrietis paņēma no galda lielu bļodu ar siltu ūdeni, kuru bija sagatavojis Gabrielai, un nolika to uz grīdas. Alastors noģērba Gabrielas naktskreklu un pakāra to uz trīskāju krēsla, kas bija pašrocīgi veidots no dažādiem dēļiem. Gabriela iekāpa bļodā. Alastors aplūkoja ogles zīmējumus.

Uz kakla bija uzzīmēta pirts ar logu un durvīm, kuras nav iespējams aizvērt. Uz krūtīm viņai bija uzzīmētas divas siena kaudzes. Savu nabu viņa pārvērta par noslēpumaino aku, bet vēderu par zemeņu lauku. Uz kājām Gabriela uzzīmēja māllēpes un magones, rudzu vārpu un bieti.

-Tie izskatās burvīgi!-

Viņš teica un paņēma rokās sūklīti.

-Vai tev nebūs žēl šķirties no tiem?

Gabriela mirkli padomāja, tad atbildēja:

-Neviens man nevar atņemt to, kas man jau pieder. Vai es drīkstēšu izlasīt tavu darbu?-

Viņa jautāja, kamēr Alastors mazgāja viņas krūtis, ar maigām un vieglām kustībām atstājot smalku zosādu uz viņas ķermeņa.

-Jā, bet tad tev būs jāaizver acis un jādodas ar mani šajā ceļojumā, ko esmu sagatavojis.-

Aiz loga valdīja nakts. Debesīs spīdēja tikai trīs zvaigznes, mēness nebija manāms. Alastors un Gabriela sēdēja gultā un vēroja viens otru sveču gaismā. Gabrielas āda mirdzēja, it kā viegla salna būtu pieskārusies viņas šūnām. Viņa izskatījās tik trausla, kamēr spēlējās ar metāla šķērēm. Alastors izskatījās tumsas piepildīts, taču viņa aprises atgādināja kaut ko ļoti maigu samtainu kā naksnīgās debesis. Vīrietis noslēpums- tā viņa mēdza saukt savu Alastoru.

-Ir laiks.-

Viņš teica, paņēma šķēres no Gabrielas rokām un nolika tās zem sava spilvena.

-Tagad aizver acis.-

Gabriela paklausīja. Iestājās pilnīga tumsa, varēja dzirdēt, kā Alastors šķirsta savu burtnīcu. Tad viņš skaļi nokremšļojās un iesāka savu stāstu:

-Kamēr es biju naktī, bet viņa bija dienā, es nolēmu aizlidot uz Jupiteru- viskrāsaināko un krāšņāko planētu visā galaktikā. Es bieži sapņoju par tā maigajām nokrāsām un burvīgajiem gleznainajiem rakstiem. Es izņēmu no skapja vectēva mēteli, uzvilku to, izņēmu no galda atvilktni, atbrīvoju to no visām lietām, atstājot tikai pērļu rokassprādzi un cirkuli, un iekāpis tajā, es uzsāku ceļojumu.

No sākuma es lēni cēlos augšā, izspraucies ārā caur skursteni, es izskatījos tik melns kā miris balodis naftas peļķē, bet tad mana atvilktne paātrināja tempu, un es traucos tālāk zvaigžņu ieskauts kā traucas steidzīgā raķete uz savu galamērķi.

No sākuma mani pavadīja bāla gaisma. Tā bija tik maiga un bieza, lāsmaina un pilna mazu tik pat baltu, bet spožu zvaigznīšu, kuras tur peldēja kā daudzi acu āboli bez radzenes un lēcas un mirdzēja kā sniegpārslas mēnessgaismā. Es nesapratu, kas rada šo gaismu, bet tad man ienāca prātā, ka tas ir Piena ceļš. Pēkšņi es sajutu gurdumu, skaistā parādība mani aijāja un es tai ļāvos.

Tukšums. Tumsa. Sapņi par bezgalīgu un lēnu kritienu universā, un starp neskaitāmajiem miljardiem mazo zvaigznīšu virpuļoja asteroīdi un uguņainie meteorīti. Klusums.

-Es nezināju, ka aiz pasaules ir vienkāršs klusums, kuru pārtrauc maiga debess ķermeņu satiksmes švīkoņa. Cik neparasti te var ieraudzīt zīmējumus debesīs, kas atgādina gleznainās vietas uz Zemes. Manuprāt, visi mirušie cilvēki dodas tieši uz šejieni, jo te ir tik mierīgi un mūžīgi.-

Kad es atvēru acis, es biju tālu prom. Es palūkojos sev apkārt un pamanīju, ka biju aizlidojis uz nepareizo pusi. Es neticami ātri virzījos uz sauli. Vai es sadegšu? Es jutos ļoti satraukts. Es iedomājos tevi dienā, bezbēdīgi skrienot pa lauku basām kājām, rotaļājoties ar savu ķermeni un nenojaušot, ka es tūlīt sadegšu, pārvērtīšos gruzdošās oglītēs un tad putekļos un tad… es pazudīšu uz visiem laikiem. Iedomājies, manis nekad vairs nebūtu! Un nekad nebūtu neviena līdzīga man, ja vien tikai es iepriekš būtu radījis kādu atvasi tevī. Bet starp šiem neskaitāmajiem lidojuma gadiem, es kļuvu tik vecs. Kad es kļuvu tik vecs? Un pēkšņi es vairs nevēlējos atgriezties. Mani vairs nevilināja debesskrāpji, trokšņainie vilcieni, tramvaji un cilvēku smiekli. Te viss bija tik tāls no sejām, bez kurām es nevarēju iztikt.

-Es nebaidos sadegt-

Es skaļi teicu. Kā par piekrītošu atbildi netālu no manis eksplodēja zvaigzne, radot viļņveida lokus melnajā mūžībā. Tie no sākuma riņķoja ap to tukšumu, kur bija zvaigzne, bet tad izplatījās universā un savā cunami iesūca manu atvilktni. Es palēnināti palēcos gaisā un nokļuvu vilnī, kas mani pārdabiskā ātrumā nežēlīgi virzīja pretī saulei. Jutos kā braucot gaismas ātruma karuselī. Es jutu saules starus, kas taisījās mani aprīt, asas sāpes savā ķermenī, saules elpu sev uz sejas… Es tuvojos beigām. Es biju gatavs…Un tad atskanēja stipri un dobji klauvējieni. Tur biji tu. Tu atnāci pie manis no dienas. Un tas likās tik vienkārši kā fakts, ka dienu nomaina nakts, ka stundā ir 60 minūtes, ka cilvēkam ir divas rokas, ka puķes aug un novīst…. Es pamodos.

Beigas.-

Alastors noteica un aizvēra savu burtnīcu. Gabriela atvēra acis. Dažas sveces jau bija izdegušas un to sveķi notecējuši uz grīdas kā biezas, smaržīgas peļķes. Bet ceļojums pa sveces vēnām jau ir cits stāsts.