es, mīlestība, tu

Mēs esam reiz satikušies un viens otram doti, jo mēs viens otram esam ļoti vajadzīgi! Šobrīd, tagad, tūlīt – tieši šai laikā, šai dzīves telpā. Un, ja mēs ļoti vēlamies - atkal kopā, blakus būt, mīļumā dāvinot sevi, tad šķēršļu tam nav, tad viss notiek pats no sevis, un debesis dāvā spārnus ceļavējam, lietus vietā tās dāvina sniegu, baltu un tīru, un šaubas nepastāv, ir tikai mīlestība, kas vieno...
Šobrīd, lai arī vēl šai baltajā pasaulītē valda sāpes, netaisnība, pārestība, pār mums visiem arvien vairāk un vairāk plūst mīlestības enerģija. Un tas jau laikam arī ir, tik ļoti visu izdaudzinātais, "pasaules gals", no kura tik daudzi tā baidās, jo mainās enerģijas, mainās vibrācijas, un bieži vien, tāpat kā pie dziedināšanas, tas uzplēš vecas, pūžņojošas rētas un rada nepatiku, fiziski sliktas sajūtas, sarežģījumus, sāpes, izmisumu, bailes un prāta nedrošību . Bieži uzvar bailes - kaut ko mainot, pazaudēt to, kas vēl ir palicis. Kaut vai tā būtu turēšanās pie drupām, pie maldīgām ilūzijām, jo mūsu prāts mīlestībai un pārmaiņām turpina pretoties. Tas strīdas pretī, it kā mēģinot pasargāt mūs no muļķībām, bet būtībā jau no sevis paša, no iespējas uzticēties un ļauties kaut kam augstākam - savam dvēseles saprātam, intuīcijai, sirds balsij. Mums jau visu laiku ir ticis mācīts – muļķe sirds... un, ka tā, mīksta un mīloša būdama, neko citu nav mums atnesusi, kā vien ciešanas... un, ka mīlestība ir kā sērga, kura tikai sabojā cilvēkam dzīvi, padarot viņu par izsmieklu citu ļaužu acīs - to nocietināto un prātīgo… to, kuri "vienmēr zina", kas, kad un kā jādara, un kuri vienmēr ir gatavi arī tev savas domformas apkārt tīt, tevi it kā pasargājot... no tevis paša, no tavas karstās un dzīvās sirds, no tava jaunā pasaules redzējuma un izpratnes, ko tev mīlestība dod. Pasargājot tevi, bieži vien padarot tavu sirdi nepieejamāku, vēsāku, nejūtīgāku. It kā mīlestības vārdā. Mīlestības, kuru cilvēces prāts izgudrojis ar visiem tai domātajiem likumiem "Tev būs, tev nebūs...", mēģinot ierobežot tai tik nepieciešamo brīvību un iespēju izpausties.
Un tikai mēs - dzīves lauztie, maltie un rūdītie, joprojām bērnišķīgi naivie un savā patiesumā un nesavtībā stiprie - varam atļauties tādu greznību, kā draiski pasmieties par šo pasaules pārspīlēto prātīgumu, kas mīlestības vārdā spēj tik daudz ciešanu radīt, un vēl pārliecināt, ka tas ir normāli, ka tā tam jābūt, jo tā svētos likumos ierakstīts.
Mēs varam atļauties atkal un atkal nesavtīgi dāvināt sevi, pilnībā atdodoties savā mīlestībā, jo mēs zinām, ka, kaut arī no malas izskatās, ka reizēm zaudējam, mēs tikai iegūstam, mēs topam stiprāki, un mūsu dāsni dāvātā mīlestība atkal un atkal atgriežas pie mums.
Mēs zinām, cik ļoti mīlestībai un gaismai ir vajadzīga kustība – no sirds uz sirdi... no rokas rokā... no skatiena skatienā... mīļi, sirsnīgi un atklāti vārdi - vienam pie otra un vienam par otru... kopīgi smiekli, kopīgas asaras... sāļas, nekautrējoties savu jūtu brīvas un dabiskas izpausmes. Cik ļoti vajadzīgi pieskārieni - gan tie viegli gaisīgie kā taureņa spārns, gan apskāvieni... ciešie ar nekautrīgi karstām, mīļumā dotām bučām.
MĒS TO ZINĀM, UN MĒS TO VĒLAMIES VIENS OTRAM DOT, UN TĀPĒC SATIEKAMIES ATKAL UN ATKAL... MĪLESTĪBĀ, AR MĪLESTĪBU... UN BEZGALĪGĀ PATEICĪBĀ LIKTENIM, KA MĒS ESAM VIENS OTRAM DOTI - TIEŠI ŠAI LAIKĀ, ŠAI DZĪVES TELPĀ... TIEŠI VIENS OTRAM...