es neesmu...

Šķiet, ka esam viens vesels, bet nē..
jo pret svešiem izturies citādāk. Viņi nejūt Tavu slikto garastāvokli, jo Tu izliecies par neievainojamo. Bet Tu,mans draugs, sāpināji mani.

Man tiešām sāp Tavi pārdzīvojumi. Sāp Tavs vienaldzīgums. Sāp, ka pret citiem esi laipns un uzliec prieka masku. Reizē arī prieks, ka manā priekšā netēlo...

Bet tomēr, kāpēc? Kāpēc man būtu jāpacieš tava klusā murmināšana, kad esi neomā? Kādēļ tikai Tu drīksti būt citāda? Arī es drīkstu! Bet nē, tu saki, ka es bļauju - tā nav! Jo tu pārlieku klusu izdziedi savas dusmas. Savu sāpi Tu paturi sevī, bet reizē pārnes uz mani. Pēc brīža arī man paliek skumji...viss sāk šķist vienaldzīgs, jo Tu, mans draugs, mani sāc uztvert par pašsaprotamu lietu..

Es taču neesmu manta, vai neredzi? Man sāp! Tava vienaldzība, kas vijas ar draudzību... Citreiz svešie tev ir svarīgāki par mani. Es jūtos kā Tavs bērnības mīļlācītis, kuru nodevi, kad ieraudzīji to skaisto lelli ar lokainajiem matiem...Un, kad Tev tapa skaidrs, ka ilgojies pēc manis, Tu atkal izdarīji to pašu.. Tu izmantoji citu, lai no jauna tā rīkotos ar mani.