Jūras vilks

Gaiši zilajās debesis spīguļo zeltaina saule. Pūš maigs austrumu un rietumu silts vējiņš, kas glāsta zili zaļos jūras viļņus. Priežu sakaltušas saknes sauļojās , ko vēji glaudījuši gadu simtus. Kāpās noris nepārtraukta ciņa starp vēju kas cenšas pārvietot smiltis no krasta iekšzemes virziena, uz kāpu augiem ,kas ar savu sazaroto sakņu sistēmas bagātību aiztur smiltis, un izveido viļņainus rakstus. Priekša lēnām iet Jāzepa uzticamais draugs ,kuru sauc Jūras vilks. Normāls augums, ar garu spalvu. Tumši brunu kažoku,stāvošam ausīm un kuplu asti .Jāzeps Briedis ir zvejnieks ar lielu pieredzi, to apliecina sirmums viņu matos.Seja ir brūna uzacis biezas un sirmas, bet acis tumši zilas ,kā dzelme.Deguns, ka jūras krauklim. Galva uzvilcis dzimtas cepuri - bereti .
- Skaista diena iesaucas -Guntis uzlūkodams ari Jāzepu. Guntis Ezeriņš ari ir zvejnieks. Līdzīgs ronim. Mazs augums, biezas ūsas, neliels alus vēderiņš.
- Es tev piekritu veco zēn - ieklepojas Gvido Lapiņš. Pēc augumiem Gvido no Lapiņa un Jāzepa ir viss, stiprākais par abiem vīriem .Ļaudis stāsta
- Viņa kaulos vējš mājo tāpēc esot vēl tik spēcīgs un ātrs zvejnieks. Pleci plati, rokas ar stipru tvērienu. Zodu un vaigus sedz balta bārda. Lapiņš nes zvejas tiklu,Guntis airus un benzīna kannu. Bet Briedis somu, kura ir ēdamais un daži darba instrumenti. Nonākuši pie laivas. Bija manāmi labojumi krāsu nodilums ieķērušies koka savienojumos aļģes.
- Ej, skaties ,kad tik neaplaista.
- Gvido iesmējās. Netrikst un pat nedomā nost vilk. Guntis rajās ,Tā ir mana vecā laiva. Vai neatceries ? Labs ,labs suns .
- Aiziešu pakaļ enkuram .Labi, Gunti, mēs gaidīsim ar Gvido.
- Jāzep, paskaties uz vilku ,tāds nemierīgs , trāmdīks .
- Jūras vilk , nāc pie saimnieka .Gudrs suns, kas ar tevi notiek vilk ?
- Mēs drīz būsim atpakaļieliksim, tiklus, jūrā, un brauksim uz krastu. Rīt būs zivis. Tevgaršo brētliņas ,vai ne, nu, protams .
- Vai ari sen ēdis nesi.
- Pretēji Gvido, no rīta apēda pēdējo .
- Jūras vilks ir gudrs ,labsirdīgs , ļoti patīk peldēties ,braukt ar kuģi ,laivu. Pavada saimnieku zvejā un kā draugs ari sagaida krastā .
- Viri bīdām laivu jūriņā - pati neaizies.
- Jāzep nevajag pārslavēt .
- Beidz Gunti ,suns nervozē mierināju.
- Skaidrs Jāzep.
- Skaitu līdz trīs ,trīs ,divi ,viens stūmjām reizē .
Laiva ir ūdeni, mēs trīs viri sēžam tajā .
- Uzmanīgāk,Gunti,ar airiem.
- Jāzep, ko vilks teica.
- Viņš atbildēja gaidīšot mūs krasta. Zvejnieki viens otram uzsmaidīja .
- Cik tālu brauksim Jāzep ,jautāja Guntis.
- Domāju desmit kilometrus no krasta. Stundu braucam ,metam tiklus ,jūrā.
- Nav slikta ideja - Gvido paslavēja Briedi.
- Darbinu motoru un braucam.
- Ka tev tirgū iet Jāzep?
- Zini,īsti neatceros ,kurā vieta tas notika, vai Pētera tirgū , vai Promenādē.
Atnāk pie manis sieviete ,jauna glīta. Es, protams, pasmaidu ,zvejnieka smaidu, saku labdien! Jaunā kundze man jautā
- vai jums ir žāvētas zivis.
- Es savaldu smieklus, un mierīgā balsi atbildu.
- Atvainojiet, bet man nav žāvētas zivis.
- Jaunā dāma pēkšņi,
- atvainojiet ,meklēšu citur.
- Man ir kūpinātas zivtiņas.
- Jaunā sieviete uz manipaskatījas un sacīja ,
- es domāju ,ka žāvētas.
- Gardas nu dien, vai šī smarša jūs neuzrunā ?
- Kūpinātas alkšņa dūmos .
- Redziet tās ir butes ,ceptas uz kārstām oglēm .Ja jūs redzētu, kā viņa man uzsmaidīja!
Protams dāma nopirka kūpinātas zivtiņas, bet es uzdāvināju vēl pa vienai ,gan kūpinātu, gan ceptu.
Gvido stāsta,
- kādu rītu izeju krastā ,redzu jūra ir rāma ,
- sev saku ūdens kā spogulis, pieri var sadauzīt .
- Ziniet ko man gribētos ?
- Nu ko tad mūsu Guntis vēlas?
- Bet kā derētu apēst pāris zivteles .Tikla astiņā ieķērās brētliņas , tad tik pamērc sāli un velc gar zobiem .
- Klausies Ezeriņ , Briedis smiedamies sacīja,
- jā gribi īstu jūras garšu , nemaz nav jāiet jūra , pietiek iekost sev pirkstā. Cilvēka asiņu sastāvs esot līdzīgs seno jūru ūdeņiem .
- Paldies Jāzep par piedāvājumu , Lapiņš pateicās.
- Bet ari asaras ir sāļas . Visas asaras krīt jūras,ar skumjām ,bēdām .Vējš samet gubu mākoņos asarasvirs jūras , ne velti jūra ir sāļa.
-Jā tev taisnība Gvido , bet man liekas ka pārsvarā vējš mākoņus aizstumj virs sarkanās jūras – teica Jāzeps.
- Klausies Gunti, tu, esot kaimiņam zirgu aizdevis , ko šim vaidzēja ?
- Viņam esot kumeļš saslimis un vēlējas pludmali uzart.
- Ko viņi to zemi var ecet? Vai nezina ka smiltis neaug .
- Bet Gvido, viņam vajag ,kaut iepūt tam ,kur saule nespīd.
- Esam nobraukuši apmēram piecus vai sešus kilometrus .
Pēkšņi - ,kas tad tas , motors ir neruc.
- Padod somu Jāzep .
- Gunti, kā tu domā ,kas varētu saplīst!
- Viss vairāk Briedi no ,ka baidos varētu būt siksna .
- Stop ,stop ,tu gribi teikt otras siksnastev nav līdzi!
- Mieru Gvido ,iejaucas Jāzeps, neesam tik dziļi jūra ka ar airiem nevaram tikt krastā. Ezeriņš dziļi nopūtšs, tā es ari domāju, siksna ir pušu.
- Kā rīkojamies viri .
- Saprotiet, zivis man rit vajag , radi brauks no Rīgas ,vēlējos ar svaigams zivīms uzcienāt.
- Īsāk sakot zivis mums vajag.
- Klausties airējām vel piecus kilometrus ,izmetām tiklus un braucam uz krastu- Tad jau tumsa būs ,Guntis sūdzas .
- Jā vien mēness uzlūkos mūs. Gvido mierināja . Ezeriņš paņēma airus un laiva atkal sāka slīdēt .
- Paskatieties uz tālo debess malu, Lapiņš rādīja ar pirkstu .
- Tasuzsāk tumsa sabiezēt.
- Gunti, laid, mani pie airiem, pēdējos kilometrus es laivu aizstumšu.
- Pateicos !
- Pēc stundas saule gulsies jūras dzelme Gvido teica.
- Vējš ir mainījis virzienu, pūš no ziemeļiem un ar katru metru pieņemas spēkā Jāzeps pavēstīja.
- Vai enkuru vāram mest ūdeni Briedi?
- Droši Ezeriņ!
- Bļāviens Lapiņš iekliedzās, zvejas tikls ir sapinies .
- Ņem aiz tā gala ,Gunti, Labi man ir ,Tajā gala kā ir .
- Teicami Gvido.
Kamēr zvejnieki ap tiklu rosījās , saule uz norietu gāja . Gaiši zilas debesis saule iekrāsoja sava norieta toņos . Jūras zaļais sāļums mirdzēja norieta krāsās. Vēja maigums izkusa saules matos .
Nāca ziemelis ašais tās rietu izpludināja ,noriets turējās cik vārējās ,bet ar laiku izkusa.
Tāluma var redzēt skrienam lietus mākoņus.
- Es airēju cik vien ir manos spēkos Jāzep. Labi Gvido tā tik turpini ,bet paskaties cik skaisti saule riet-
-Veltīgi cīnāmies ar vēju ,nobļāvās Lapiņš. Jāzeps pagrieza galvu uz Gvido pusi un sacīja -
beidziet čikstēt ,neļaujiet ,nerādiet , ne vējam ,ne jūras mātei savas bailes.
- Gvido piecēlās kājas , pacēlis galvu pret tumšajām debesīm un sacīja šo vārdus
- Jūras māte, kam tu manu dēlu tvēri i savos viļņos .Ja vajag ņem linu kreklu , bet ne dvēseles kreklu .
- Apsēdies Gvido, Ezeriņš kliedza ,jo vējš šņāca gar ausīm. Klausaties draugs ,Esi nodzīvojis līdz sirmam zvejnieka vecumam , tad atceries, jūras māte mūs mīl .
-Jā, tieši ,tā Briedi ,turieties stingrāk ,redziet šis putas ,tas man atgādina alu.
-Zvejnieki atcerieties , pieskarsimies krastam dzīvi ,es uzsaukšu krogu ,jo šo svētlaimi, ko mums dāvā jūras māte, tā sajūta , smarža, kas ievilkusies zvejnieka miesas asinīs. Viļņu šalkoņa ,gan vēji, kas miljonu gadus tādā ritma bango .Vel lietus dauzoņa pret viļņiem krīt, tad ari zibens un pērkons nāk palīga, jūs saprotiet un sajūtiet to spēcīgo orķestru un mēs zinām kam tas viss ir pa godu. Visi vien balsīgi iebļāvās - Zvejniekiem ?
- Pagaidiet zēni ,Gvido atkal piecēlās.
- Apsēdies ,abi kliedza.
- Man liekas, tur ir kuģa gaisma. Kur , jā redzu Gvido . Jāzep paņem lukturi un svilpi.
- Nu mēs esam glābti, slapji izmirkuši , izpūsti ar ziemeļu auksto dvašu ,izšūpīnāti viļņos lielos un aukstos ...

Jūras vilks sēdēja krastā un vēroja jūru. Lēnām satumst. Tālumā zvaigznītes svilst. Mēnestiņš ari atnācis.
- Labvakar ,mēnestiņ.
- Vai ,Jūras vilciņš kādu gaida?
- Protams, mēnestiņ savu saimnieku Jāzepu ar draugiem.
- Satiku Vēja tēvu Tas sacīja šodien danci vedis virs baltas jūras.
- Ko jūs teicāt? mēnestiņa kungs atkārtojiet, lūdzu ! Jūras vilks dzird no meža galotnēm. Vējš brauc lietus mākoņos, tas brēc? Atskrien vētras dancis, aizklāj mēnestiņam un zvaigznēm mākoņu aizkarus . Sāk vētra dancināt jūras viļņus, putas sabiezē. Ceļas viļņi ar vien augstāk. Skaļākas kļūst jūras gaudas .Vētrai ļoti patīk ar viļņiem dejot. Lietus piesit ritmu .Priedes lokās un līgojās uz visām pusēm. Paugura zāli kutina .
Vētra uzsāk danci. Ar katru viļņa skaņas šļakstu ,ar lietus glāstu slapjo .Kas jūras vilka kažoka spalvai neliek mieru. Gaidot to ko mīl, ar ticību .Saimniekam jānāk krastā no vētrainās jūras .Apkārtni grūti saredzēt un saklausīt.
Saimnieks sacīja , gaidi mani šeit.Varbūt tie bija pirmie un pēdējie mēli .Nē, nē! Vētra ar saldiem čukstiem mani vilina doties dzelmē . Jūras vilks iegaudojas sāpīgi , bet vētras šalkoņa saplosīja šis gaudas .Lietus lāses kritiena skaņās vilkam kusa pacietība .
Varbūt saimnieks mājās gaida mani? Varbūt jūras dzelme ,viļņa dziesmas dzied ? Nē . Kaut tūkstotis vilņu man pieskaras , tie brēktu , dzirdi tavs saimnieks tevi sauc tur tāluma. Aizveru acis redzu - saimnieks nāk , ar smaidu sejā ,silto apskāvienu, dzirdu labus vārdus. Tā sajūta nobirst pār visu ķermeni, kā mazas spīdīgas zvaigznītes ieduras un sadeg .Tā mirkļa sajuta tik maziņa ,kā liekas divi mūži ir aiztecējuši maziem solīšiem.
Vilks skrēja jūras dejas virpulī . Nāca virsū pirmais vilnis ,ar to galā tika. Jūra un vētra par to klusi smīnēja, - tas tikai sākums!Pārvārēts ir ari otrais vilnis un trešais vilni. Ceturtais ,piektais ,bet uzbrukums tiek noslapēts .Vētra ar jūru sacīja - nepārcenties draugs. Sestajā viļņa lēciena vilks sajuta spēka izsīkumu – neparko, saimnieks ir tepat! Septītajā un astotaja viļņu šņāciena jūra ar vētru lielos brāzmainos smieklus meta man virsu. Saku lekt pāri devītajām vilnim dzirdu ,bet īsti nevaru saprast .
Vilks aizver acis un devītais vilnis tam brāžas pāri .Jūra un vētra jau gavilēja. Bet nē, vilks lauzās ar pēdējiem spēkiem uz krastu .
Jūra aiz muguras .Dzirdu kādu balsi es tai tuvojos, redzu mazu blāvu gaismiņu no turienes nāk skaņa.
- Vilk kur tu esi, vilciņ!
- Nāc pie saimnieka, nebaidies. Izmircis, ka ūdens žurka. Jūra un vētra trakoja gribēja nolaupīt manu kreklu.
- Tu mani gaidīji draudziņ ,kaut stihija tevi rauj uz pusēm.
Nāc vilciņ samīļošu. Kaut manās ausis vētra šalc, tavu sirdi pukstam dzirdu. Miesa ar kažoku trīcēja, aiz laimes un uzticības. Jūras vilk dodamies uz mājam, mums abiem ir auksti.
Vētra lēnam aiz miga. Klusi un mierīgi elpoja un šupinaja jūras viļņus . Tumšie un biezie lietus mākoņi izklīst debesu tālumā .Mēness ar skaidru skatienu lūkojas , kā aiz horizontāla mostas saules zelta stari jaunu dienu pamodinas. Mēness iegulstas melnumā un zvaigznes parauj līdzi. Smiltīs ir saglabājies vēja dejas soļu raksti. Apkārt mētājas salauzti koka zari un lapas ,izskalotās drazas .
- Jāzeps Briedis stāsta, Jūra ir nogurusi.
- Gvido Lapiņš piekrītoši pamāj galvu .
- Guntis Ezeriņš dziļi nopūšas ,jel manu vieglu prātu, kam tu manu laivu tvēri dižā jūras māte , kam atdevi .Neskumsti veco krabi ,kam tev laiva skaidrs ir viens. Jūras māte mums jautāja, vai laiva .
- Briedi ,man gan liekas Gvido sacīja .Jūras vilkam izdevās pierunā jūras māti. Visi trīs paskatījās ar smaidīgām sejām uz vilku. Luncinādams asti vilks pasmīnēja pretī .
- Draugi klausieties, es vētras laikā solīju ,ja nonāksim krasta dzīvi uz saukšu jums tostu ! Protams Jāzep ,no tā es neatteiktos .
-tu Gvido.
-Protams, Briedi!
-Uzlikšu tev ari,
jūras vilk!