Kā ar patosu rakstīt atvadu vēstuli

Nekas nav tik neizbēgams, kā brīdis kad man jadodas prom, kura laiks ir pienācis! Ar šo brīdi jūsu smaids ir pazudis, galvas nokarās, daudzu acīs sāk parādīties spožas asaras. Es jau dzirdu nežēlīgas raudas. Latvija šodien slīks asarās un sērās. Bet nevajag tā pārdzīvot! Es saprotu, ka jums visiem sāp, es saprotu, ka ar savu aiziešanu iekāpju jums nervā. Bet paceliet galvas un nebēdājiet! Es taču atgriezīšos citu dienu! Un tajā dienā kad es atgriezīšos, jums būs svētki, jūs būsiet laimīgi! Tāpat kā šodien kad ierados! Jo kā teica reiz pasaulesslavenais filozofs Misters Depresija “patiesu prieku maisā nenoslēpsi” Es zinu... visi zin.. Pat Lembergs zin.. loģiski ne?! Kamēr būšu prom sapērciet raķetes... savāriet rosoļus un svētku kliņģerus, izsautējiet svētku torti, lai jūs varētu svinēt manu nākamo atgriešanos. Attā.... es jau dzirdu, kā tiek šauts atvadu salūts, es dzirdu, kā ārā fani kliedz.. mani gaida limuzīns.. zaļš rozēm kaisīts tepiķis, skaistas meitenes, slavenības, kinozvaigznes..