Optimista nāve - dienasgrāmata eksistenciālisma piesitienā

OPTIMISTA NĀVE (DIENASGRĀMATA)

Rīta agrumā pie tases neīstas arābu kafijas pārlasīju bēru sludinājumus. Savu vārdu kārtējo reizi neatrodot, sapratu, kas tas laikam ir pārāk nožēlojams, lai to publicētu, jo es jau sen biju miris.

Taču es atradu citu saistošu rakstu, proti, nežēlīgā nāvē bija miris mūsu pilsētas Optimists. Neticami, kā viens lielveikalā pirkts virtuves nazis spēj mainīt šo trūdu pārmākto pasauli.

Par spīti vispārējai nejēdzībai un bezatbildībai pat nomirt, es saskatīju nozīmi viņa nāvē, proti, viņa – Optimista optimisms, ko izraisīja viņa notrulinātā uztvere, bija pilnīgi lieka un kaitīga šai pasaulei. Un apziņa, ka es esmu viens, kas attīra šo iedomu pasauli, deva man spēku.

Par viņa nāvi nenozīmīgāka varēja būt tikai viņa dzīve, taču tas neliedza aklajai tautai domāt pretējo. Un arī es esmu bezgala nenozīmīgs, kaut mana pašapziņa brēc pēc pretējā. Arī pār manu kapu ar laiku uzcels lielveikalu un prasts bezzobainu tantiņu bars cīnīsies par lētākiem tomātiem. Kāda tur piemiņa?

Cik gan tas ciniski bija sērot par aizgājušo, taču vēl jo ciniskāk bija labprātīgi un nepiespiestā kārtā nomirt. Ar ko gan viņš ir labāks, lai pamestu šo civilizācijas cietumu ar līdz galam nenomaksātu dzīvošanas nodokli?

--------------------------------------------------------

Es zinu, ka mūsu nemaz nav, nav mūsu izfantazēto lietu un iedomāti radīto, bet par spīti šīs viltotās eksistences sajūtai, kas mani pārņēma, skatoties uz citiem, tā spieda manu galvu, par spīti tam, ka jebkuras sajūtas bija mana iedomātā saprāta veikls sajūtu viltojums, lai liktu noticēt sajūtu un realitātes esamībai.

Mans nespēks lēnām materializējās un kā nekļūdīgi nomērķēta lode triecās jebkurā, kas man tuvojās. Tāpēc es mitinos viens, nevienam neko neprasot un arī nedodot.

---------------------------------------------------------

Viņu sāpes, viņu ciešanas bija viņu vien. Var jau būt, ka pasaule bija to māte un auklētāja, bet viņi pēkšņi ar tām bija palikuši vieni un to priekšā stāvēja neķītri kaili. Un nāve nevarēja tās nomest no viņu pleciem, jo tās kā sērga pārmetās uz viņu bērniem, radiniekiem, draugiem. Un arī paši cilvēki neviens nezināja, kā tās noturēt pašiem uz saviem pleciem, tāpēc tik vieglprātīgi pārnesa no paaudzes paaudzē.

Un vairāk kā jebkad es sapratu – mana dzīve ir nozagta, labumi sadalīti un vienīgais, kas man atliek – paciest šo slimību uz maniem pleciem un nodot to nākamajām paaudzēm.

Bet kā gan savādāk? Bez šī ciešanu smaguma man nekā nebija. Dievs nebija manā pusē, viņa vairs nebija nekur – kritis no pašu radītiem radījumiem.

-----------------------------------------------------------

Un tā mēs vēl joprojām cītīgi maksājam nodevas par savu dzīvi – par ieelpoto gaisu, acu gaismu un katru sperto soli, jo mēs piespiedu kārtā īrējam šo zemeslodi. Tikai no kā? Mana dzīves atslēga bija šī absurdā pasaule, ar to kopā izslimot tiekšanos pēc normālības.

Pasaule ir kļuvusi slima, un tā saslima brīdī, kad Dievs teica – Lai top gaisma. Tagad gaisma sēj ļaunumu un arī ļaunus cilvēkus apglabā gaismā.

---------------------------------------------------------------

Mana griba ir vēlme,
Mana atbildība – sekas par vēlmēm,
Mana izvēle – atbildība par sekām....