Tas, ko mēs droši zinām par Zemi jeb planētu diskurss 1

Par to, ko mēs droši zinām par Zemi.

Iesākumam.

Simtiem tūkstošiem gadu atdala mūs no neandertāliešiem. Simtiem tūkstošiem gadu mēs sevi pārliecinām, ka esam saprātīgi-HOMO SAPIENS-visi kā viens. Bet palūkosimies atpakaļ,- ar ko esam nodarbojušies visu šo laiku? Kā mēs esam asinājuši savu saprātu?
Pēc vēsturnieku ziņām, 85 procentus no vēstures zināmā laika cilvēki bijuši aizņemti ar tīri cilvēcisku lietu kārtošanu- viņi karojuši. Pāri palikušais laika sīkumiņš pirmām kārtām atvēlēts nopostītā atjaunošanai (citādi nebūtu jēgas sākt karu), bez tam-lai palūkotos apkārt (vai kaimiņam nav kas slikti piesiets), un visbeidzot, zinātnei. Tātad iznākusi diezgan drūma aina, un kopējais cilvēces raksturs ir maz pievilcīgs. Neko darīt.
Taču lai nākamais ekskurss statistikā uzmundrina tos, kas zaudējuši dūšu. Pieņemsim, ka cilvēce zinātnei atvēl ne vairāk par pieciem procentiem no savas kopējās vēstures laika. Ko tas dod? Pieci procenti no simts tūkstošiem ir pieci gadu tūkstoši vai piecdesmit gadsimti. Iznāk divi simti paaudžu, kuras nodarbojušās tikai ar cildeno zinātni- astronomiju...

Par Zemes formu.

Zeme ir apaļa.Par to patiešām runāja daudzi, droši vien Aristotelis pirmais sāka nevis tukšvārdīgi apgalvot, bet ņēma vērā pierādījumus. Starp citu, nav pilnīgi skaidrs, kāpēc dižais filozofs ateicās no viņa laikam ērtās un pavisam modernās abstrakto prātojumu metodes. Iespējams, tas bija tāpēc, ka viņš bija Maķedonijas Aleksandra audzinātājs un mājskolotājs. Bet bērni, kā zināms, ir neatlaidīgi...
Taču atgriezīsimies pie Aristoteļa pierādījumiem. Pirmkārt, Mēness aptumsuma laikā Zemes ēnas malā vienmēr ir apaļa. Un, otrkārt, kas gan, ceļodams no dienvidiem uz ziemeļiem, nav redzējis, kā mainās zvaigžņotās debess izskats? Dažas zvaigznes vairs nav redzamas, turpretim citas parādās. Tas liecina ne tikai par to, ka planēta ir lodveida, bet arī par to, ka tā ir neliela apjoma. Pārliecinoši, ļoti pārliecinoši. To saprotam ne tikai mēs. Pēc Aristoteļa līdz pašas kristietības sākumam neviens nešaubījās par Zemes formu.
Kosma Indikopleists uzrakstīja traktātu, kurā mūsu pasauli iztēloja kā ēku, kas līdzīga "Vecās derības saiešanas teltij". Bībele apgalvo, ka šo telti pravietis Mozus pēc Dieva gribas uzcēlis Sinaja kalnā. Mūks- ceļotājs centās pārliecināt, ka Zeme ir iegarena attiecībā 2:1. Ap to ir okeāns, aiz kura slejas augšup sienas, kas veido debess velvi. Turpretim uz cietajām debesīm atrodas okeāns, kas ēkas augšstāvu - svēto mitekli atdala no apakšstāva. Apakšstāvā dzīvojam mēs- grēcinieki. Tur kustas arī Saule, Mēness, zvaigznes. Zemes nepieejamos ziemeļos izslejas augsts kalns. Aiz tā naktī paslēpjas Saule. Saule ziemā ir zemāk nekā vasarā, bet jebkura kalna piekāje ir platāka par virsotni. Tātad Saulei ceļš aiz kalna ir garāks nekā vasaras Saulei. Tāpēc arī ziemā naktis ir garākas, bet vasarā īsākas.
Šķiet, pietiks. Indikopleista uzskati tiek pieminēti tāpēc, ka tie labi atspoguļo viduslaiku zinātnes līmeni. Piecpadsmit gadsimtus pēc Kristus dzimšanas svētie tēvi pielūdza un glāba svēto rakstu "burtu". Bet tas nevarēja turpināties bezgalīgi ilgi. Pasaules apceļojumi, Kopernika un Dekarta darbi mūsu planētai atkal atdeva tās lodveidīgo formu.
Zeme ir ideāla lode! galu galā tā izpaužas ne tikai fizikas likumu harmonija, bet arī "dievišķā radīšanas akta gudrība un pilnība". "Kas gan var būt ideālāks par lodi?" disputos jautāja senie grieķi. Un noplātīja rokas: "Nekas!"

Mēs soļojam cauri laikmetiem...

Attīstās ģeodēzija. Pilnveidojās Zemes virsmas mērīšanas metodes. Un atkal radās nepatikšanas. Izrādās planētas polārais diametrs ir par 42 kilometriem 764 metriem īsāks nekā ekvatoriālais diametrs. Lode ir saspiesta...
Padomju Savienībā Zemes ģeometriskais ķermenis par godu padomju ģeodēzistam Feodosijam Krasovskim nosaukts par "Krasovska elipsoīdu"..
Tā tas būtu arī šodien. Bet..1957.gada 4.oktobrī Padomju Savienība sekmīgi palaida pirmo mākslīgo zemes pavadoni- 83,6 kg smagu lodi ar 58,3 cm diametru. Uz Zemes sākās Kosmosa praktiskās apgūšanas ēra. Pēc pirmā izmēģinājuma nesējraķetes sāka startēt cita pēc citas. Zinātniskie dati plūda uz elektronu skaitļošanas mašīnu ievadiekārtām.
1958.gadā no Kaneveralas zemes raga startēja "Avangard 1". Tas bija otrais ASV mākslīgais Zemes pavadonis- 1,8kg smaga lodīte ar 16 centimetru diametru. Prese to nosauca par "tenisa bumbiņu". Taču amerikāņu zinātniekiem tas bija veiksmīgs "sets".
Sākumā "Avangard 1" kustējās pa eliptisku orbītu ar apogeju 3968 kilometru augstumā un perigeju līdz 659 kilometru augstumam. (Apogejs nozīmē "tālu no Zemes"- orbītas tālākais punkts, perigejs- "Zemes tuvumā"- orbītas tuvākais punkts.) "Avangard 1" rūpīgi novēroja un pēkšņi atklāja, ka pavadoņu atstatums perigejā, kas atradās virs ziemeļu puslodes, samazinājies līdz 650 kilometriem, turpretim virs dienvidu puslodes pavadoņa atstatums nav mainījies. Zinātnieki kļuva grūtsirdīgi. Tas bija pretrunā ar debess mehānikas likumiem. Pavadoņa orbitālā kustība ap Zemi varēja mainīties vienīgi gravitācijas spēku iedarbībā, bet tas, ka Zemes pievilkšanas spēks nav vienmērīgs, nozīmē, ka Zemes forma nav simetriska. Darba kārtībā atkal iekļuva Zemes formas jautājums.
"Avangard 1" orbītas traucējumus rūpīgi fiksēja un nodeva apstrādāt elektronu skaitļošanas mašīnām. Un, kamēr tās skaitļoja un salīdzināja, pavadoņi no abiem kontinentiem uzlidoja melnajās debesīs, dodami aizvien jaunas un jaunas ziņas.
Ap 1961. gadu secinājumi bija gatavi un jau publicēti. Bet tā kā neviens nav pierādījis, ka matu daudzums uz galvas ir apgriezti proporcionāls smadzeņu kroku daudzumam, mums ir tiesības pieņemt, ka zinātniekiem visos kontinentos mati saslējās stāvus gaisā. Zemes pretējās pusēs pavadoņi atklāja divas milzīgas "gravitācijas bedres". Vienu- blakus Indijai, otru- netālu no Ziemeļamerikas rietumu piekrastes. Šajos apgabalos kosmiskie kuģi "nira lejup", sabojādami savu orbītu izskatu. Orbītas pazeminājās arī virs ziemeļu puslodes, kas nozīmēja, ka tur ir lielas masas. Ja arī Zeme ir ideāla lode, tad ziemeļos šai lodei ir izaugums. bet tā kā polārais diametrs tomēr ir mazāks par ekvatoriālo diametru, tad dienvidu puslodē vajag būt papildu saplakumam. Pēc ilgstošiem aprēķiniem mūsu daudz cietusī planēta ieguva formu, kas atgādina....bumbieri...
Tūlīt pat radās grūtības neizskatīgās figūras nosaukuma dēļ. Planētu nevar saukt par bumbieri- tas nav pieklājīgi. Un tad radās ģeniāls atrisinājums- geonīds! Tas ir, Zemes forma, tās figūra nekam nav līdzīga. Zeme ir zemesveidīga...
Skan mazliet dīvaini, toties vienmēr noderēs, lai kādi precizējumi arī nākotnē rastos.