Saldējuma pārdevējs

Pāris minūšu laikā pār pilsētas centru savilkās zilgantumsnēji negaisa mākoņi, apkārtni ietīdami tādā kā baisā audeklā. Iestājās sastindzis klusums; nespodri pelēkie drupaču uzlasītāji baloži nervozi pacēlās spārnos, lai atrastu drošāku patvērumu kādā pažobelē. No jūras uzpūta asa brīze, acumirklī kliedējot dienā krājušos svelmi. Vasaras pilnbrieda novakare sev līdzi bija atnesusi bargu laiku – šur tur pamalē un aiz vecajām spīķeru ēkām jau brīdinoši ducināja pērkons.

Vīrs, kuru vietējie dēvēja vienkārši par Īso, tā iemesla dēļ, ka neviens nezināja viņa īsto vārdu un uzvārdu, stāvēja zem kuplā saulessarga divu liepu paēnā iepretim pilsētas universitātes ēkai, kā bija stāvējis visu šo dienu, un bažījās, ka līdzi nav paķēris lietusmēteli. Prāvā saldējuma kaste, kuru Īsais pārvaldīja, kopš rīta jūtami patukšojusies, un kā vistiešākais pierādījums tam, kā alga šim nolūkam sevišķi atvēlētā skārda bundžā līksmi skanēja monētas. Savi trīsdesmit lati būs, Īsais lēsa, joprojām satraukti vērodams arvien tumstošo padebesi.

Darbdiena galā. Kaut nu izdotos tikt prom ar daudzmaz sausu ādu! Īsajam taču vēl jātiekas ar priekšniecību un jāatskaitās par šīsdienas ienākumiem, lai ierastos nieka procentus no gūtās peļņas kā ierasts atvēlētu arī viņam – pārdevējam.

Teorētiski Īsajam varētu veikties labāk, ja vien savādnieks (kā saldējuma pārdevēju klusībā sauca katrs trešais pilsētas iedzīvotājs) par tirgus placi būtu izraudzījies piejūras kāpu zonu vai vismaz viesnīcu rajonu promenādes apkaimē, taču Īsais jau vairākas nedēļas vislabprātāk strādāja tieši šeit – trotuāra malā liepu zarotnes ēnā ar skatu uz augstskolas parādes durvīm, kurām arī vasaras mēnešos ierūsēt neļāva jaunu cilvēku rokas. Šādai izvēlei, kā tas jaušams, rodams savs dibināts iemesls, un šis iemesls bija sieviete.

Pirmoreiz abi satikās kādā pēcpusdienā. Sieviete acīmredzot strādāja kancelejā vai citā administratīvā augstskolas struktūrā un, izmantodama pusdienas pārtraukumu, pie Īsā iegādājās krietnu šokolādes saldējuma porciju. Kopš tās dienas Īsais savu ģeogrāfisko pozīciju vairs nemainīja, ikreiz raidīdams brīdinošus skatienus konkurentu virzienā, ja tādi uzradās, skaļi grabinot saldējuma ratus pa rupjo, negludo bruģi. Pārdevējs ik dienu centās saglabāt reiz iekaroto vietu visiem pieejamiem līdzekļiem, reiz, rīta agrumā, pat saķildojoties ar sētnieci, kura nez kāpēc bija ieņēmusi galvā, ka trotuārs visvairāk piedrazots tieši zem Īsā saldējuma kastes un slotas pieskāriens nepieciešams tieši tur.

Kopš tās vienīgās reizes Īsajam simpātiskā dāma vairs nebija redzēta, tomēr vīrs nezaudēja cerību viņu sastapt vēlreiz, tālab vietu uz ielas ieņēma jau ap pusseptiņiem no rīta, lai, uzraugot ēkas parādes durvis, nepalaistu garām mirkli, kad svešā ierodas darbā.

Diemžēl vēl viena diena beigusies un atkal – velti. Kāda nekāda nauda gan bija nopelnīta, taču dīvainā kārtā tā Īsajam nesniedza cerēto gandarījumu. Kopš liktenīgās dienas, kad pārdevējs ieraudzīja nepazīstamo, viņš to nespēja izmest no prāta; neskaitāmas reizes sev klusībā bija zvērējis pie izdevības sievieti uzrunāt, noteikti izmaksāt viņas tik iecienīto šokolādes saldējumu, taču laiks ritēja nepielūdzams un sieviete nerādījās. Līdz šim Īsais ko tamlīdzīgu bija izjutis tikai vienreiz, turklāt tas notika tik sen, ka saglabājušās šķita vien šo emociju drumslas, neskaidri uzplaiksnījumi. Ne sejas, ne konkrētas situācijas viņš vairs neatminējās, vienīgi šīs izjūtas kā tāltālas blāzmas piepeša parādīšanās pie apvāršņa lika viegli nodrebēt, apzināties, ka ir viens no daudziem citu līdzīgo vidū, kuri jūt to pašu, kuri to jutuši jau pirms tūkstošgadēm un jutīs pēc tām. Šīm neparasti tīkamajām svārstībām Īsā uztverē piemita vēl kāda slavējama īpašība: tās palielināja darba spējas. Nu Īsajam par garu un grūtu nešķita pat divpadsmit stundu darbdiena; pat pēc tās viņš joprojām bija saglabājis gana daudz enerģijas, lai spētu veikt šādus tādus no laika uz laiku atliktus mājas darbus.

Pirmajām smagajām lāsēm plīkšķot uz asfalta, saldējuma pārdevējs atstāja darbavietu un, pielikdams soli, virzījās kādas pašauras šķērsielas virzienā netālu no pilsētas tirgus plača, kur sarkanķieģeļu nama otrajā stāvā atradās viņa darba devēja kantoris un uzņēmuma galvenā mītnes vieta. Priekšnieks, gados jauns cilvēks ar mazām, švītīgām ūsiņām, kuras gluži kā uzzīmētas rotāja viņa virslūpu, rādījās nevaļīgs. Pārskaitījis dienas ieņēmumus, viņš nepacietīgi pacēla skatienu un, pavirši nopētījis Īso, veltīja viņam dažus, godam pelnītus slavinošus vārdus.
-Cenšos, kā protu,- Īsais neapmulsis viegli palocīja galvu un palika stāvam turpat galda otrā pusē. Nez kādēļ saprāts vēl vilcinājās; kļuva mazliet pat neērti. Galu galā algas diena aizvadīta tikai pirms pusotras nedēļas...
-Vai tev vēl kas sakāms?- priekšnieks, ielūkojies rokaspulkstenī, steidzīgi ieprasījās.-Man tiešām nav vaļas. Kuru katru mirkli gaidu kundzi, man viņa jāved uz skaistumkopšanas salonu, tā kā, lūdzams, ja vēl kas uz sirds, pasteidzies.-
-Gribēju lūgt...Ja tas iespējams...Nelielu avansiņu,- dzīves ne pārāk žēlotais pārdevējs izstomīja, acis iedūris kabineta parketa grīdā.
-Avanss? Hm...Nu, labi. Tā uzreiz tad arī vajag runāt.-
Priekšnieks pacēla telefona klausuli un, pārmijis dažus vārdus ar sekretāri, nosūtīja Īso attiecīgā kabineta virzienā.
-No sirds pateicos!- Īsais sacīja, atvadoties no iejūtīgā darba devēja.
-Nauda man šobrīd patiešām ļoti vajadzīga.-

Desmit minūtes vēlāk, no jauna izgājis dzeldošajā lietū, Īsais teju vairs neatminējās, kādas nepieciešamības spiests nupat bija lūdzis algas avansu. Patiesi – īre par pagājušo mēnesi nomaksāta, tāpat elektrības un gāzes rēķini. Ēdamajam viņš bija iemanījies tērēt vienu latu dienā, galvenokārt pārtikdams no kartupeļiem un no zvejniekiem par blatu dabūtām svaigām reņģēm. Arī apģērbs, nemaz nerunājot par dažādiem stila smalkumiem, šim likteņa pusnovārtā pamestajam pusmūža vīrelim ne mazākajā mērā neinteresēja. Bārdu Īsais puslīdz regulāri skuva ar no kāda kaimiņa radinieka mantotu senlaicīgu pucnazi, ap kārnajiem stilbiem mūždien kūļājās paplatas velveta bikses, bet kreklus, kuru viņa garderobē bija pat savs pusducis, baļļā varēja izmazgāt pēc sirds patikas un mainīt vai ik dienas. Cilvēkam bez ģimenes, pat bez mājdzīvnieka, turklāt ar Īsajam piemītošo apbrīnojamo pieticību taču nevajadzēja nemaz tik daudz.

Ak, kāds tomēr esmu muļķis, viņš domāja, stāvēdams zem plastikāta nojumes, pa kuru dārdošu kakofoniju bungoja lietus. Cik gan niecīga un neticama var būt iespēja, ka šai pielijušajā, lielajā pilsētā, kādā no tās gadsimtu mūru skautajām ieliņām sastapšu tieši to cilvēku, kuru tik ļoti alkstu satikt. Ja nu tomēr Visžēlīgais par mani apžēlotos, ar saldējuma porciju būtu daudz par maz. O, nē, ar to tad nebūtu līdzēts! Es skaisto dāmu taisnā ceļā pavadītu uz greznāko pilsētas restorānu, kur nesteidzīgi mājīgā atmosfērā ar neslēptu labpatiku vērotu, kā viņa ar baudu notiesā kaviāru, smiedamās malko šampanieti, bet desertā – augļu pudiņu zeltainbrūnā šokolādes mērcē...

Spilgts zibens uzliesmojums kā ar nazi pāršķēla raudošās debesis, izraudams Īso no tīkamā sapņojuma, un topašbrīd pie ēkas ieejas nobremzēja netīri dzeltens, dubļos nošļakstīts taksometrs. Pirmajā acumirklī pārdevējs pat nopriecājās. Šādā suņa laikā taksis klāt kā saukts! Taču, ieskatījies vērīgāk, viņš saprata, ka kariete jau aizņemta. Kāda jauna sieviete sēdēja automobilī un gaidoši raudzījās caur logu, gar kura stiklu nemitīgām straumēm šļācās balts ūdens.

Tas taču nevar būt! Vai tiešām tas iespējams? Tā taču bija viņa – ilgi gaidītā, nepazīstamā dāma no augstskolas! Īsais piepeši sajuta milzīgu pašpārliecinātības pieplūdumu ikvienā loceklī, ikkatrā muskuļu šķiedrā un, atplaucis nespodrā smaidā, devās pie taksometra, klāt savam prieka un cerību avotam. Arī sieviete priecīgi pasmaidīja, taču tad atgadījās kas gaužam dīvains, iepriekš neparedzēts un pilnīgi negaidīts.

Saņēmis spēju grūdienu mugurā, Īsais aiztenterēja dažus soļus attālāk, tikko neievēlies prāvākā lāmā. Vīrieša, kurš pret pārdevēju bija atļāvies šo rupjību, vārdi skanēja ausīs vēl ilgi pēc tam, kad viņš – dāsnais priekšnieks – aizcirta mašīnas durvis un, ērti atzvilis līdzās sievietei, aiztraucās pielijušajās ielās:
-Nost no ceļa! Vazājas te visādi...-

Kopš tā vakara Īso pilsētā neviens vairs netika manījis. Viņa dzīvesvietā Kaktu ielā 10-21 pēc kāda laika tika atrastas vien divas īsas zīmītes, no kurām viena adresēta viņa bijušajam maizes devējam, otra – viņa dzīvesbiedrei.

Uz pirmās steidzīgā, ķeburainā rokrakstā ar zīmuli bija uzšņāpti vārdi: Izlūdzos piedošanu par neatstrādāto avansu.

Uz otras jau glītāk, toties ar interpunkcijas kļūdām pelēcīgs uz balta stāvēja rakstīts: Šokolādes saldējums uz Jūsu virslūpas atstāja tievu, gaišbrūnu svītru. Lai veicas laimīgajam, kuram ļauts to nolaizīt!