Rakstnieku Egilu Lukjanski pieminot

Rakstnieka Egila Lukjanska (1937.-2008.) 75.gadskārtai klauvējot pie namdurvīm, vēlos vērst interesentu, vārda meistara daiļrades cienītāju un vienkārši latviešu literatūras pazinēju uzmanību uz neapstrīdamo faktu, ka līdz pat šim brīdim, tas ir, 2012.gada janvārim, par viņa daiļrades problemātiku esam saņēmuši vien dažu augstāko kritiķu vīpsnājošus, pārsvarā noliedzošus spriedelējumus, nemaz nerunājot par vispusīgu, plašu pētījumu, kāds vēl pērn nāca klajā, piemēram, par Lukjanska līdzgaitnieku un spalvasbrāli Belu.

Rakstnieka piemiņu un viņa daiļradi dziļi cienīdams, nenoliedzot viņa ietekmi savā jaunradē, protams, nekādi nepretendēju uz šādas monogrāfijas izveidošanu, atstājot šo svarīgo uzdevumu kādam patiesi saprotošam, zinošam cilvēkam ar skaidru skatu uz pasaules norisēm. Un tomēr – Egila Lukjanska jubilejas reizē vēlos sacīt dažus vārdus, kuri izteikti, pavisam droši neiegulsies literatūrvēstures annālēs, bet tikpat iespējams, kādam liks aizdomāties par vienkāršām, neuzpūstām lietām – draudzību, mīlestību, dzīvi un mūžam jauno jautājumu par labo un ļauno.

„Pseidonīmu esmu pieņēmis tāpēc, ka vēlos aizbēgt pats no sevis,” skaudri apgalvo kāds radošs cilvēks vienā no rakstnieka romāniem. Pats rakstnieks niekošanos ar pieņemtiem vārdiem uzskatīja par kaut ko sev nepiestāvošu, nevajadzīgu un lieku. Pirmkārt, viņš nekaunējās par savu īsto vārdu un uzvārdu, un, otrkārt, slēpties zem izdomāta pseidonīma, lai paustu savus uzskatus, nešķita vīrišķīgi. Patiešām – kāpēc maskēties ārpus karnevāla, ja vien par rakstīto vārdu jūties drošs un pārliecināts?

Lasot un pārlasot Lukjanska daiļradi, tas ir, trīsdesmit astoņas stāstu, romānu un publicistikas grāmatas (kurš pašmāju jaunāko laiku autors četrdesmit divu radošo darba gadu laikā izdevis vairāk?), nesen ienāca prātā, ka viena no iespējamām literatūrzinātniskām tēmām varētu saukties „Rīga Egila Lukjanska prozā”. Patiesi – pats būdams Iļģuciema zēns, tātad, visu mūžu caurcaurēm rīdzinieks, viņš šo pilsētu izjuta ar mugurkaula nerviem, ar to šķiedru vissīkākajām molekulām, dažbrīd tik pamatīgi, ka likās – nupat galvaspilsēta atdzīvosies un izkāps no grāmatas baltajām lappusēm. Un, pastaigājoties kaut vai pa Bastejkalnu, pavisam neapzināti atmiņa restaurē epizodes no romāniem „Tas, ko tu nezini”, „Cilvēks naktī”, „Trīs saujas mīlestības” un citiem. Tas viss, tik spilgti iedarbojoties arī uz lasītāja iztēli, liecina vienīgi par to, ka rakstnieka talants apveltīts ar apbrīnojamām vērotāja spējām, tas deg sadegdams sava mērķa vārdā, kurš rada godīgu un nesamākslotu prozu par mums pašiem – Cilvēkiem un necilvēkiem asiņainajā 20.gadsimtā.

1966.gadā iznāk rakstnieka pirmā, plānā prozas grāmatiņa „Izvēle”, kura mūsdienās, pieļauju, kļuvusi jau par bibliogrāfisku retumu. Cits Egila Lukjanska vārdu izdzird vai izlasa pirmoreiz mūžā. Un tas ir labi. Izvēle – kā to izmantot turpmāk – dota katram pašam. Bet ne jau par to šai grāmatā. Galvenokārt tomēr – par labo un ļauno. Un robežu, kura šķir vai vieno šos bieži vien neatdalāmos jēdzienus. Šī tēma dažādās variācijās kļuva par rakstnieka izpētes objektu arī vēlāk, un, spēdams izmantot paša pieredzēto (darbs kriminālreportiera amatā), viņš savos darbos vairāk vai mazāk košāk par košu uzgleznoja nozieguma un soda savstarpējo mijiedarbi, kā pamatpostulātu uz goda pjedestāla nostādot Cilvēku un Cilvēcību jebkuros, arī visnežēlīgākajos apstākļos un situācijās.

Egils Lukjanskis rakstīja savam lasītājam. Tas viņa grāmatas burtiski aprija. Bibliotēku plauktos pie burta „L”, kur rodama gan „Sieviete visam mūžam”, gan „Palīgā sauciens” un „Rēta akmenī”, grāmatām jau labu laiku uzlikti jauni vāki. Oriģinālie sen „nolasīti” tiktāl, ka grāmatas glābšanas nolūkos bibliotekāri raudzījuši līdzēt, kas līdzams.

2008.gada rudenī rakstnieka mūžs negaidot aprāvās viņa mājās Čiekurkalnā. Pēc dažiem mēnešiem – jau nākamā gada 6.janvārī – viņam paliktu septiņdesmit divi.

Šī gada Zvaigznes dienā Egilam Lukjanskim apaļa jubileja.

Lāčupes kapos, kur atdusas rakstnieka pelni, vienkāršs kapakmens ar vēl vienkāršāku, taču jo patiesāku uzrakstu: „Mūžam dzīvs.” Un, kā nu ne, ja lasītāji – tātad viņa darba galvenie vērtētāji – vēl šodien un, esmu drošs, arī pēc desmit un divdesmit gadiem jau pārizdotos izdevumos lasīs pāri par trīsdesmit romānu, vairākus stāstu un noveļu krājumus, kā arī dokumentālus aprakstus.

Bet šodien pie rakstnieka fotogrāfijas gribas aizdegt sveci, varbūt aiziet uz kapiem, bet varbūt pastaigāt pa Iļģuciemu – viņa bērnības zemi. Un palasīt kaut vai kādu no viņa stāstiem, lai atkal, uz brīdi nokļūstot Lukjanska pasaulē, aizdomātos par mūžsenajām, tomēr ikvienam vēl šobaltdien aktuālajām tēmām.