Papīra kuģītis

Ir tīkami vērot rāmo ūdens virsmu, viegli viļņojoties maigajā kā pūdercukurs vasaras vakara vējā. Nostrādā redzes māns un pēkšņi šķiet, ka pasaule līgani aizpeld, arī vērotāju ieraujot plūstošajā dzelmē. Pirmoreiz izjutu asas bailes un, ceļgaliem saļogoties, patiešām teju arī neievēlos ūdenī. Turklāt vienmēr apziņā uzkrājas bailes no nezināmā.

Viss, kas saistīts ar ūdeni, sevī glabā dziļu noslēpumu.

Reiz pavasarī kāds atvēra ziedoša dīķa slūžas; nezināmais atklāja neaptveramu dūņu klajumu.

Zēns bija notupies pie paša ūdens un, kad piegāju klāt, no papīra rūpīgi izlocītais kuģītis acīmredzami bija sagatavots savam pirmajam reisam. Zēns, sajutis manu klātbūtni, pacēla galvu, bet viņa roka, pieturot kuģīti, šaudījās šurpu turpu ūdenī – viņš vilcinājās.
-Uz priekšu!- es ne pārāk skaļi sacīju iedrošinājumam.
-Lai peld pa vējam!-
-Man bail,- zēns pēkšņi teica, izņemdams pašdarināto rotaļlietu no ūdens un kā lielāko dārgumu piekļaudams sev klāt. No kuģa apakšdaļas uz desmitgadīgā knauķa baltajām īsbiksēm pilēja ūdens.
-No kā?- es izbrīnījos. Mazā cilvēkbērna sejā atspīdēja gaišums, bet acīs vīdēja neizskaidrojamas skumjas.
-Ja es to palaidīšu, tad zaudēšu uz mūžu,- viņš klusi pateica.

Šī vienkāršā un neapstrīdamā patiesība no puikas mutes izklausījās tik pašsaprotama, ka uz brīdi sastingu pārdomās.
-Bet, vai tāpēc tu to neizveidoji pats savām rokām, lai vēlāk ar patiku noraudzītos, kā tavs lolojums dodas plašajos ūdeņos?-

Zēns piecēlās un savādi manī paskatījās. Tā parasti lūkojas skolotājs uz ne sevišķi apķērīgu skolēnu.
-Taisnība, svešiniek,- viņš atbildēja.-Bet otru tādu es neuztaisītu, labi gribēdams. Nepaietu ilgs laiks, kad tas piesūktos ar ūdeni un noietu dibenā kopā ar manām pūlēm.-
-Tas taču ir tikai papīra kuģītis!-iesaucos, puikas nopietnības izbrīnīts.
-Papīru iegūst no koka, bet koks ir dzīvs. Tētis ir jūrnieks. Viņš brauc jūrā par kapteiņa palīgu un tieši viņš man ierādīja, kā no papīra izlokāms kuģis. Viņam pašam mājās ir milzīga kolekcija.-
-Un ko viņš ar tiem iesāk?- vēlējos zināt.
-Aplūko,- saņēmu atbildi.-Katru atsevišķu modeli ar vislielāko rūpību pacilā rokās, ar mīlestību notrauš no tiem putekļus un cer, ka tiem tomēr būs lemts iziet jūrā. Iešu un novietošu savu kuģīti līdzās visiem pārējiem. Tētis pārbrauks un noteikti priecāsies.-

Krasts sīku olīšu pilns. Dažus paceļu un iebāžu svārku iekškabatā. Ūdens spogulis šorīt gluds kā nopulēts. Atspulgs man uzsmaida. Tas vienīgais ir atklāts līdz mielēm.

Kur es viņu jau biju redzējis – šo mazo, neparasti apķērīgo zēnu, kura desmitgadīgajā skatienā jaudās pieauguša cilvēka nopietnība? Nu, padomājiet tik! Kā gan tāds no papīra izlocīts nieciņš spēja tik ārkārtīgi piesaistīt puikas uzmanību, pat, ja viņš to veidojis savām roķelēm?

Es viņu pazinu tikai pēc tam, kad viņa gaišo matu cekuls jau bija pagaisis skatienam.

Kā gan nesapratu! Vētrā bojāgājušā jūrnieka mazais dēlēns pēc tēva nāves ik dienas nāca uz upmalu ar kārtējo kuģīti no viņa atstātās krātuves, un puisēnam labpatika iztēloties, ka to gatavojis viņš pats. Iespējams, puika to neapzinājās vai līdz galam nespēja izprast, var jau būt, ka tam vēl bija vajadzīgs laiks, taču tieši tāpēc tēvs dēlam jau no mazotnes mācījis par uzticību, mīlestību, ilgām un paļāvību. Varbūt tāpēc viņš tik lieliski prata par sevi pastāvēt, nepieļaut it nekādu svešķermeņu iekļūšanu savā noslēgtajā, bet garīgi plašajā vidē.

Tāds nu viņš bija - īsts tēva dēls.

Zēns kuģus nekad neielaida ūdenī – tā viņš tos spēja nosargāt kopā ar miesīgā radītāja piemiņu.