Vakarā

Vēls vakars...

Debesis klāj rets mākonītis, pie debesīm var saskaitīt tūkstošiem zvaigžņu un mēness ir tikko pacēlies virs koku galotnēm. Kokus pāršalc lēns vējš, kas atnes svaigas jūras dvašas, liekas, ka jūra ir te pat blakus, te pat dažu soļu attālumā. Kaut kur tālumā ierejas suns, laikam kāds ir viņu uzmodinājis no miega un tagad viņš ir sapīcis. brīžiem var dzirdēt, kā kaut kur klab kailie koka zari, pareizi, ir taču ziema, un kokiem nav lapas, kas klusinātu to kluso rokošanos. Zemi sedz balts sniegs, tas tikai vakar uzsniga, un visi priecājas par skaistajiem skatiem, ko tas radījis, vecā ķieģeļu kaudze, kas ir sakrājusies pie pussagruvušās mājas ir pārvērtusies par skaistu, baltu kalniņu. Melnais jumts ir kļuvis balts un pelēkā zeme balta. Liekas, ka viss ir palicis labāks, skaistāks, mierīgāks.

Pa brīžiem no kaut kuriene vējš nopūš sniegu, radot mazus sniega vizuļojošus mākonīšus, sals kož degunos, bet cilvēkus tas neuztrauc.

Netālu no pussagruvušās mājas atrodas kāda piecstāvene, daudzos logos jau ir izlikti ziemassvētku dekori, kas neviļus atgādina, ka tuvojas ziemassvētki. vēl tikai dažos logos deg gaisma, varbūt kāds kaut ko dara, bet varbūt vienkārši kādam ir bail no tumsas un tāpēc atstājis gaismu. Šī lielā māja izceļas starp visām pārējam mājām, starp mazajām būdiņām tās pakājē. Tā it kā uzrauga tās visas, bet varbūt vienkārši apbrīno tās. No mazo māju skursteņiem kūp dūmi, kas tikai parāda, ka mājās pulsē dzīvība, atkal kaut kur ierejas suns, šoreiz tas runā nedaudz savādāk, laipnāk un priecīgāk, laikam saimnieks atgriezies no darba. Pa ielām ik palaikam aizbrauc mašīnas, tās mēģina būt klusas, lai nepamodinātu mazos kaķēnus, kas nesen piedzimuši kaķenei, kas dzīvo piecstāvenes pagrabā. Tiem dzīve jau ir sagādājusi daudzus pārsteigumus un pārbaudījumus, un viņi pat nezin, ka pēc pāris nedēļām kādu no viņiem paņems mazā meitenīte, kas dzīvo pirmajā stāvā, bet pārējie četri, paliks dzīvot mājas pagrabā, līdz vecajai sieviņai no kādas būdiņas paliks viņus žēl, tas nekas, ka viņai jau ir daudz šo rūpju bērnu, viņa nepaliek vienaldzīga ne pret vienu neaizsargātu dvēselīti.

Tā iet laiks, tā iet dienas, tikai kāda liela ozolkoka pakājē domīgi sēž kāds jauns cilvēks, kas gaida kādu, kādu, kam vajadzēja atnākt. Šis cilvēks nezināja kur un kad viņam apsēdīsies kāds blakām, kas būs šīs cilvēks, kas viņa dzīvē ienesīs jaunas krāsas, izjūtas un atmiņas. Viņš sēdēja klusītiņām un cerēja, ka atradīsies kāds, kāds uz šis pasaules, kas labprāt apsēdīsies viņam blakus un klusītiņām lūkosies zvaigznēs...

Neskatoties uz to, ka degunā kodīs sals viņiem būs silti, jo viņi būs viens otram, viņi sildīs viens otru ar savu sirds siltumu un mīlestību, un labestību, ko viņi būs gatavi dot otram. Viņi nemanīs, ka sen jau ir izdzisušas visas laternas, ka sen jau kokiem ir uzplaukušas lapas, jo viņi būs viens otram, viņi tikai pamanīs, ka pie debesīm iedegsies jauna zvaigzne, zvaigzne, kas iedegās viņu dēļ, zvaigzne, kas mirdzēs tikmēr, kamēr abi būs kopā...

Pie debesīm spīd tūkstošiem zvaigžņu, lēns vējiņš atnes tikko pļautas zāles smaržu... vecā mājas vietā ir uzcelta lepna savrupmāja, kurā dzīvo kāds jauns cilvēks kopā ar savu ģimeni, daudzas no mājiņām ir mainījušās arī piecstāvene ir kļuvusi skaistāka, bet vecais ozolkoks tikai cēli aug, tā pakājē jau atkal kāds sēž, kāds jauns cilvēks, kas gaida, gaida zvaigzni, kas iemirdzēsies, gaida otru pusīti zvaigznei, lai pakārtu to debess lielajā segā...

© Mārtiņš Doniņš