Kas tad tas ir?

Piedod! Kārtējo reizi man jāsaka šie vārdi "Lūdzu piedod, es tā negribēju" , kārtējo reizi esmu kādu sāpinājis.
Austiņās skan lēna mūzika, skan maiga sievietes balss... Mūzika mani nomierina, aizsmēķēju kārtējo cigareti. Galvā visādas domas rosās, pat nezinu. Cenšos visu to bijušo aizmirst, visu to skaisto un labo kas ar mani bija noticis kopā ar tevi...
Ārā ir rudens, vējš plosa kokiem lapas nost, mākoņi skrienas viens ar otru , tāda sajūta, ka viņi vienkārši nevēlas te ilgāk uzturēties, te pie manis. Kurš tad to vēl kādreiz vēlēsies, kurš būs tik drosmīgs? Vai drīzāk jāsaka vai es jeb kad spēšu to? Vai spēšu atkal būt... paties un īsts, vai spēšu atkal mīlēt? Mīlēt, uzrakstu vēlreiz , tik dīvaini tas sakan, tāpat kā "es tevi mīlu" un uzreiz noteikti seko atbilde "es arī tevi mīlu" , dažreiz tas pēdējais vārds par lūpām plūst grūtāk-mīlu ... Ko īstenībā tas nozīmē, mēs varētu izlasīt visas pasaules grāmatas kurās par to ir aprakstīts, mēs varētu noskatīties visas filmas un izrādes par šī vārda nozīmi. Bet tik un tā neko par to nezinātu, nezinātu kā tas ir. Kāpēc cilvēki domā, ka mīlestība ir kas skaists un neticams. Varbūt neticams jā , bet skaists...
Kas var būt skaists tajā, ka tev sirds sāp tā, ka tu nezini kur lai liekas, ...piedodiet aizmirsu, ka jūs joprojām domājat, ka mīlestība ir skaista un patiesa. Sākumā varbūt jā , bet tie ir tikai maldi , vis beigu beigās nonāk līdz tam ka divi cilvēki kuri viens otru mīlēja aiziet katrs uz savu pusi. Vai tā ir mīlestība, kas tajā brīdī sāp? Tad jau sanāk, ka mīlestību mēs jūtam tai brīdī kad šķiramies? Tad mēs sajūtam tās patieso spēku un varu pār mums. Tai brīdī mēs saprotam ko īstenībā visu šo laiku esam sevī audzējuši...mīlestību?.
A jā, pareiz ir jau arī attiecību foršais posms, tā saucamās "Rozā brilles" , kad esam tik akli, ka nevienu citu neredzam, tai skaitā arī to otro cilvēku, nē nu it kā mūsu uzmanība ir veltīta tikai viņam, bet patieso seju mēs tak neredzam. Un kad tās brilles beidzot nokrīt, jā tas parāda patieso cilvēku sejas. Tad arī ieraugam otra cilvēka slikto. Ja tas mūs neaptur , tad tā jau ir mīlestība. Bet reti jau kādu tas aptur, jo radies jau pieradums , pieradums pret otro pusīti , pieradums ka vienmēr viņa ir tev blakus. Un tad vairs vienkārši nevar...nevar tā viegli aiziet. Un ja aizejam , tad parakstam nāves spriedumu sev un savām izjūtām, labsajūtai. Ir tāda sajūta it kā kads būtu norāvis roku vai kāju un visu laiku sāp bez apstājas. Ziniet, ja cilvēkam nogrieš kāju vai roku, tad viņš tik un tā to jūt, jūt it kā viņam joprojām tā būtu, tā ir arī ar mīlestību.... Tā nekur nepazud....