Mans ideāls

Es zinu, ka katram no mums ir savs ideāls, bet zinu arī to, ka šis ideālais cilvēks ļoti maz līdzinās mūsu sapņu iedomātajam tēlam. Es uzrakstīju savas pārdomas par to visu, tiesa, mazliet savādākā formātā, bet ceru, ka vismaz kāds sapratīs, ko vēlējos ar to visu pateikt :) Tās vienkārši ir manas izjūtas uz šo doto brīdi.

Mans ideāls

-Kā Tu noraksturotu savu ideālo puisi?

-He! Viņam noteikti ir blondi mati, kas saknēs ir nedaudz tumšāki, un tās skumjās kucēna acis J. Nu nezinu, viņam vienkārši jābūt jaukam, mīļam, jautram, viņam jāmīl dzīvniekus, visu, kas saistīts ar dabu, jāmīl romantiskas pastaigas (vispār romantika), noteikti jāpatīk dzīvoties pie ūdens, kā arī nepieciešama ir kāre pēc piedzīvojumiem un visādas citas labas lietas. Bet kas pats galvenais – mans ideālais puisis vienmēr gribēs pavadīt laiku kopā ar mani, vienmēr tieksies pēc manis un manas sabiedrības, darīs visu, lai kaut mirkli varētu pavadīt kopā ar mani, pavisam vienkārši – viņš mani mīlēs!

Tā domāja tā meitene, kas vēl nebija satikusi savu ideālu, viņa vienkārši nekad nebija mīlējusi. Kad viņa beidzot sastapa savu ideālo puisi, viņš izrādījās ne gluži tāds, kādu viņa bija iedomājusies.

Viņa mati bija brūngani (ne tumši, bet arī gaiši nebija), vietām rēgojās kādas gaišākas matu šķipsnas. Tie bija salīdzinoši gari – līdz plecam. Acis? Acis bija skaisti gaiši zilā krāsā. Viņai patika viņa acis, bet tomēr tās nebija acis, kas vienmēr likušās tik vilinošas un skaistas. Vispār, ko viņa bija viņā atradusi?

Un tad meitene saprata:

-Man nepatīk viņa mati, nē! Es vienkārši vēlos, lai drīkstētu caur tiem izlaist savus pirkstus kad vien vēlos. Viņa acu skatiens mani vienkārši nobeidz, bet es tik ļoti alkstu šī skatiena. Man nepatīk viņa deguns, es to dievinu. Stundām ilgi spētu vērot un skaitīt mazos matiņus uz viņa degungala, kurus var saredzēt tikai no ļoti tuva attāluma. Viņa austiņas ir mans lielākais prieks. Man tik ļoti patīk sajust, kā viņa augums saraujas ikreiz, kad maigi iečukstu tajās. Lūpas? Ak, šausmas! Tās padara mani traku! Es nespēju skatīties uz viņa lūpām. Man nepatīk viņa lūpas, bet es nevaru iedomāties savu dzīvi bez tām, es ilgojos pēc tām katru mirkli. Visfantastiskākās ir viņa rokas. Viņa rokās manas rokas izskatās tik mazas, tik bālas, tik vājas ... Bez viņa pieskārieniem es vienkārši nespēju dzīvot. Tikai viņa rokās es jūtos patiešām droša un mani pārņem tāds fantastisks miers. Es darītu visu, lai spētu visu savu mūžu pavadīt tikai viņa apskāvienos, sajust, ka viņš man ir blakus. Man tik ļoti nepatīk ar viņu apskauties. Kāpēc? Tāpēc, ka vienmēr, kad tieku atlaista no viņa skavām es sajūtos tik vientuļa, bet šī sajūta mani neatturēs no viņa apskāvieniem, jo, kaut tikai uz sekundi, tie man nozīmē visu. Neviens pat nevar iedomāties, cik ļoti man riebjas ar viņu runāt pa telefonu, bet katrs viņa zvans liek man smaidīt J. Un tomēr – nu kā es varu ar viņu runāt pa telefonu, ja tā vietā es šobrīd varētu būt viņam blakus? Skatīties uz viņa actiņām un deguntiņu, neviļus pieskarties viņam, apskaut ...Katru vakaru saņemt viņa sms ar labas naktis vēlējumiem, ir viena no lielākajām laimēm manā dzīvē. Man šausmīgi netīk tie brīži, kad viņš dusmojas, bet es nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot bez viņa pukošanās. Viņa vēsums mani nogalina, bet es tak zinu, ka viņš ir mīļš, es tak zinu, ka viņa maigums atsver visu. Vienā brīdī viņš uz mani rūc, bet citā – viņš murrā, un es atkal esmu laimīga! Brīžos, kad man jāatvadās no viņa, es vienmēr jūtu, kā sāp mana sirds, bet es nevaru neatvadīties – tikai viņa apskāviens dod man spēku turpināt dzīvot! Ak šausmas! Es tak vienkārši nespēju bez viņa dzīvot!

Nē! Man viņš nepatīk. Es viņu mīlu...