Ceru , ka kādam arī patiks!

Tālu pagātnē bija 4 valstis : Noslēpumu sala , Meridela , Darigana valsts un Šausmu kalns. Šīs bija valstis ar karaļiem , pilīm , pazemes cietumiem un ļoti daudz vergiem. Praktiski lielākā daļa bija vergi , kas kalpoja slinkiem , lepniem un augstprātīgiem augstmaņiem. Taču nekur pret viņiem neizturējās sliktāk kā par parastiem kalpiem. Izņemot Šausmu kalnu.
Pasaulē bija izveidoti Galvenie likumi , bet Šausmu kalnam tos nevajadzēja pildīt , jo viens no Galvenajiem likumiem bija šāds : Valsts , kuras Karalis spēj samaksāt visvairāk zelta var neievērot Galvenos likumus līdz šī Karaļa dzīves beigām.Un Šausmu kalna Karalis to spēja. Viņš varēja darīt jebko , jo bija ļauns uz bagāts.
Karalim bija divas meitas - Marija un Darija. Marija bija jauka , sirsnīga un laipna meitene ar gaišiem matiem. Darija bija tāda pati tikai ar tumšiem matiem un kaut ko nezināmu , kas viņu atšķīra no Marijas. Protams, Karalim bija ļoti daudz vergu , bet īpaši viņš uzraudzīja savu verdzeni Kariju , jo uzskatīja , ka viņa var uzsākt dumpi. un viņam bija taisnība. Karija to varēja darīt , bet vēl nedarīja , jo zināja , ka viena neko nepasāks. Viņa savu neapmierinātību izrādīja ar rīcību. Piemēram , sarunājās ar Karaļa meitām , pavadīja ļoti ilgu laiku ārā , kā arī Karalim domāto ēdienu meta zemē un mīdīja ar kājām.
Reiz , kad Karija atkal bija ārā pārāk ilgi kopā ar Karaļa meitām , Karalis viņu pieķēra un sodīja. Viņai veselu mēnesi bija jāguļ cietumā un pa naktīm jāstrādā ārā. Naktī tāpēc , ka tad ir vēl aukstāks nekā dienā un strādāt ir vēl grūtāk. Vismaz Karalis tā domāja. Kaut gan ārā bija ledus auksts Karija dega kā ugunīs , jo kala dumpja un bēgšanas plānus. Viņa domās jau dzirdēja kā viņa saka aizjūras vergiem to kas viņa patiesībā ir un kāpēc Karalis viņu tik īpaši uzrauga.
Nākamajā dienā pēc soda beigšanās Karija neviena nemanīta izgāja no pils. kad viņa tika no turienes ārā viņa uzreiz novilka visu .kas liecināja par to , ka viņa ir karaliskais vergs. Karija norāva ķēdi , kas karājās viņas kaklā un uz kuras bija rakstīts "Karaliskā verdzene" , norāva uzrakstus , kas bija uz viņas maišelim līdzīga apģērba.
Kad tas bija izdarīts Karija steidzās uz ostu , lai ar pirmo kuģi aizbrauktu prom. Kamēr viņa gāja sargi atrada viņas nomestās mantas un aiznesa tās Karalim. Karalis ieraugot un saprotot , ka Karija ir aizbēgusi dusmās kliedza : "Tam, kurš Kariju vēl šodien atvedīs dzīvu došu 50 kg zelta! Pašai Karija par šādas pakāpes noziegumu piespriežu 3 gadus slēgtajā kamerā!" Kad Karija to padzirdēja, viņa saprata , ka bēgt ir bezjēdzīgi , bet tik un tā gāja uz ostu cerēdama , ka atradīsies kāds , kas viņu tik un tā aizvedīs prom. Viņa uzkāpa uz kuģa un viss bija kārtībā , bet tad durvis aizcirtās. Karijai apkārt sastājās visi ,kas uz šī kuģa atradās , un viņa visu saprata. Tās bija lamatas. Viņa pat nepretojās. Karija uz kuģa uzlika važas , uzmeta virsū tīklu , ko pienagloja pie kuģa masta , lai viņa neaizbēgtu. Kaut gan tas nebija nepieciešams , Karija nepretojās , viņa vienkārši stāvēja , klusēja un skatījās tālumā.
Drīz vien kuģis Kariju caur kanālu aizveda līdz pašai pilij. Tur viņu gaidīja četri bruņoti sargi , kas turēja kuģim domāto zeltu. Kariju aizveda pie Karaļa , kas ne mirkli nedomādams lika viņu aizvest uz slēgto kameru.
Kameru sauca par slēgto tāpēc , ka neviens pie ieslodzītā netiek pat citi ieslodzītie. Kamerā bija tikai ļoti maza šķirbiņa , pa kuru ienāca gaiss un arī tā bija kraujas malā , lai neviens tur netiktu klāt. Šī kamera kļuva par Karijas mājvietu uz nākamajiem 3 gadiem. Viņa ne kliedza , ne sarunājās ar sevi , viņa tikai sēdēja un klusēja. Kamera sāka iedarboties tā kā Karalis bija vēlējies...
Kamēr Karija sēdēja cietumā Marijai un Darijai bija garlaicīgi , tāpēc Karalis pasūtīja vergu no Noslēpumu salas. Šo vergu sauca Adīss.
Pēc 3 gadiem Karija iznāca no cietuma. Viņa vairs nerunāja un mierīgi klausīja pavēlēm vārds vārdā , jo cietums viņu bija iztukšojis. Viņa vairs nevarēja ne just , ne domāt pat ne runāt. Karija bija tikai ķermenis , kas klausīja pavēlēm. Vienīgais, ko viņa izrunāja pār savām lūpām bija Verga zvērests , kas bija jāizsaka visiem vergiem. Šis zvērests lika sargāt savu saimnieku lai kā tu viņu ienīstu , nekad nepacelt galvu augstāk par sava saimnieka pleciem un nekad neskatīties savam saimniekam acīs.
Pēc zvēresta viņai uzlika vēl lielāku ķēdi nekā iepriekšējo un lielākus uzrakstus , kas šoreiz tika piešūti. Tas viss tika darīts , lai Karija saprastu , ka viņa nekad neko nespēs mainīt – viņa ir un paliks verdzene , kurai ir jāklausa Karaļa iegribām.
Kopš tā brīža Karija nekad vairs neskatījās acīs nevienam. Arī ne citiem vergiem. Nepacēla galvu un neierunājās . Nekad nesadusmojās vai nepriecājās. Visas šīs izjūtas viņai bija svešas. Viņa tikai izpildīja pavēles. Pat visnejēdzīgākās , piemēram, stāvēja rāpus , lai Karalim būtu kur uzlikt kājas.
Kamēr Karija pildīja pavēles , kāds viņu vēroja. Tas bija Adīss. Viņš prasīja par viņu Karaļa meitām un uzzinot viņas likteni sāka prātot kā viņai palīdzēt.
Ar laiku Karija sāka zaudēt kontroli pār sevi , jo smagā ķēde bija viņu nogurdinājusi. Kādu reizi viņa nometa zemē šķīvi tieši pie Karaļa kājām. Kā par brīnumu viņš viņai piedeva. Tā bija pirmā un pēdējā reize , kad viņš kādam izrādīja žēlsirdību. Pēc tam Karalim apnika , ka Karija visu met zemē , un viņš pavēlēja nomainīt ķēdi. Bet tad kādu dienu viņa tik un tā nometa Karaļa ēdienu. Viņš sadusmojās , jo domāja , ka Karija ir atguvusi vēlmi domāt , kaut gan patiesībā Karija zvēresta dēļ pasargāja Karali no saindēta ēdiena. Tā kā Karalis to nezināja , viņš pavēlēja Kariju iemest cietumā uz gadu. Tikai šoreiz tā par laimi nebija slēgtā kamera.
Tā kā Karija bija parastā cietumā viņu varēja apciemot citi vergi. Un Adīss to arī darīja , jo vēlējās viņu atmodināt no tā stāvokļa, kurā viņa atradās.
Pirmoreiz , kad viņš aizgāja pie Karijas nekas nenotika. Tikai pēc mēneša viņa pacēla galvu un ieskatījās viņa acīs. Maz pamazām Karija tomēr atguvās. Jau pēc pusgada viņa izrunāja pirmovārdu –Paldies. Karija atkal no jauna mācījās un atcerējās gan burtus , gan lietas par ko viņa agrāk bija domājusi. Kad viņas ieslodzījums bija beidzies , Karija bija pilnīgi atguvusies.
Nākamajās nedēļās notika dumpis , kura laikā tika gāzts Karalis. Viņa vietā kronēja Mariju un Dariju , kā arī Kariju kura viņām palīdzēja. Viss bija labi līdz meiteņu astoņpadsmitajai dzimšanas dienai. Tieši tajā brīdī , kad Darijai palika astoņpadsmit , viņa paziņoja : „Tā kā es esmu par piecām minūtēm vecāka nekā mana dvīne Marija man ir tiesības valdīt vienai!” Pēc šī paziņojuma Darija kļuva par Šausmu kalna Karalieni , un viņas pirmais rīkojums bija arestēt Mariju un Kariju , kārtīgi sodīt Adīsu un aizsūtīt viņu atpakaļ uz Noslēpumu salu kā dumpja aizsācēju. Vēlāk viņa smiedamās un vērodama kā aizved Mariju un Kariju atklāja , ka nezināmais ,kas viņu atšķīra no māsas bija tas , ka viņa vienkārši ir tāda pati kā viņas tēvs.
Darija tiešām bija tikpat ļauna. Marija un Karija tika iesodzītas slēgtajā kamerā uz 10 gadiem. Marija kļuva mēma un nejūtīga jau pirmā gada laikā , bet Karija izturēja trīs gadus un tad atkal kļuva mēma.
Pēc desmit gadiem Šausmu kalnā nekas nebija mainījies. Tikai no citām valstīm vairs neieveda vergus , jo Karaliene nevēlējās dumpi.
Kad Mariju un Kariju viņas deva Vergu zvērestu un sāka vergot tieši Karalienei. Viņas atkal bija tikai važās iekalti ķermenīši bez jūtām , domām un skaņām.....
Viņām abām bija vienāds liktenis , jo viņas bija māsa , jā māsa, kas cerēja , ka arī Šausmu kalnā kādreiz iespīdēs saule un pienāks labāki laiki.

BEIGAS.