dzīve

Melnās...

Kā pieredzējis mākslinieks ar vienu otas triepienu negants vējš vispirms spēji sakustina egļu galotnes piekalnē, tad brīdi padraiskojas pa pļavu, un šī skata iespaidots, cilvēks pat neiedomājas palūkoties augšup – debesīs. Melni mākoņi aizsedz blāvo sauli, uzsākdami savu melno deju. Strauji melnas kļūst egles, melna sāk melnēt zāle un uzartais tīrums ceļmalā.

3..2..1.. TRRRR! Un atkal jau griezīgais modinātājpulkstenis pieskandina vēl tikko sapņos iemigušo pilsētu. Ir pirmdiena. Pavisam parasta, lietaina pavasara pirmdiena. Vēl aizmigusī meitenes roka stiepjas līdz šausmīgās skaņas izdvesējam, bet... protams, pati taču to vakar nolikusi tālākajā istabas stūrī. Pie velna, lai skan! Gan jau kādreiz arī pulkstenim dzīvot apniks. Bet modinātājs ir nepielūdzams. „Nodevējs... ” nomurmina meitene. Viņa apklusina tarkšķētāju un velkas uz vannas istabu. Spogulis arī šodien neparāda neko jaunu Alises sejā.

Ir acis, kas klusē, ir acis, kas smaida. Bet dažkārt acis mēdz arī kliegt...

Lai kurp iedams un ko darīdams, Roberts ne uz brīdi nespēja izmest no prāta Līnas acis. Pat ne šovakar, guļot zem dienas svelmes sakarsētā šīfera jumta uz svaiga, smaržīga siena kaudzes.

Vālodzītei šī nakts jāizguļ
Nav viegli pārgriezt mākoņu segas,

lai mūsos salītu kripatiņa gaismas.

Spulgot naktīs vistuvāk mēness liesmai

un redzēt tevi, sevi, mūs visus

zemes tīklos pazūdam.

Nav viegli apturēt upes plūsmu,

lai piesmeltu visas izslāpušās sejas.

Dejot saulrieta staros,

nejust elpu elpai pieskaramies.

Nav viegli palaist kādu tuvāk nākotnei,

lai paliktu viens neesošā tagadnē.

Saminot koku ēnas aizvējā,

remdenu pulsu pieturot.

Ja jums liekas, ka dzīvē neveicas...

Kaut kas smeldz. Spiež pie zemes. Itin kā krūtīs būtu milzīgs akmens, kas neļauj izslieties taisni un ieraudzīt zvaigžņu gaismu. Acis ir piekaltas zemes dubļiem, debesis aizpeld neaizsniedzamas.

Es cenšos atbrīvoties no milzīgā smaguma, kas guļ man uz sirds un pagriezt vaigu jaunai cerībai un dzīvotgribai. Taču nespēju. Rokas ļengani nokarājas gar sāniem, skatiens ir stiklains, es vairs neko neredzu. Bezcerības sajūta. Nepārvarams bezdibenis. Es mēģinu pārsliet tam tiltu, bet tas plešas platāks un platāks.

Sārtuma zagtās acīs

ieplēšas pāris grants gabali.

Kādam šodien

sāp mākoņu drumstaliņas,

paslēpušās ābeļu zaros.

Taču kādam vairāk kā jebkad

svilst perēklītis noputējušā lādītē

ar nolauztu atslēdziņu.

Šoreiz vienaldzīgo nav,

visiem patīk citu upītes.

Cik ļoti gribas strādāt, saņemt algu, būt vajadzīgai! Viņa to sen ir pelnījusi.

Aija gāja pa ielu, gandrīz lēkšoja. Prieks pārpildīja viņu, lauzās ārā. Viņa neapzināti smaidīja. Viņa juta, ka ar katru savu soli iegriež Zemi. Viss bija labi, viss būs labi. Beidzot viņai paveicās.
Kad pirms 11 gadiem viņa izšķīrās ar savu skaisto, visas mīlošo vīru, viņa domāja, ka tas ir nelaimes kalngals. Bet laiks gāja, rētas aizauga.

Kastaņu ziedu piramīdās

ieķeras mans vakardienas

iestādītais smaids,

kura kaktiņos draiski

dejo nelīdzsvarots

dzīvesprieks,

kuram nereti peļķēs paslīd kāja.

Tad emociju lādīte plīst

no pārpilnības

un vajadzīga būs jauna

šoreiz par pus cenu

ar nelieliem saules

stariņiem rotātu,

tā, lai siltāk

un nedaudz deg!

Astoņdesmit četri reiz viens -tik daudz man vēl ir... Laiks, par kuru es cīnījos kā izslāpis ceļinieks pēcpusdienas tveicē meklējot vienīgo aku. Aku, kurā ūdens plūst pāri malām un tomēr pietiek tikai vienam.

1. 3. NODAĻA /LŪZUMA PUNKTS/
Šī rēta. Simbols? Zīme? Es nezinu, kas tas ir. Bet mani tas moka. Un tagad tas sāk materializēties. Mani murgi vairs nav murgi. Tā ir sapņu realitāte.

Rēta, kas ir vismaz desmit centimetrus gara un kādu puscentimetru plata, manī iedveš baismu sajūtu. To pārklāj rāma ūdens straumīte, kas zemāk zem rētas iekrāsojas gaiši sarkanos toņos. No rētas izskalojas pēdējās asins paliekas. Ūdens mani nedaudz mierina.

Pēc šīs garās un mierinošās dušas, es došos uz slimnīcu, lai uzliek šuves. Un izdara kaut ko, lai man tā vairs nesāp.