Stāsti

Nesensenos laikos dzīvoja brīnišķīga meitene, kas bija katra zēna sapnis. Viņai bija burvīgi, blondi mati, kas liegani plīvoja smeldzīgajā vējā. Tie smaržoja pēc kalnu brīnišķīgo ēdelveisu ziedlapiņām tā, ka apreibināja katru rutīnā iegrimušo garāmgājēju. Katrs viņas skatiens lika izkust tiem, un dienu viņiem padarīja kā ekstāzi paradīzes eiforijā.

Gaiši zilajās debesis spīguļo zeltaina saule. Pūš maigs austrumu un rietumu silts vējiņš, kas glāsta zili zaļos jūras viļņus. Priežu sakaltušas saknes sauļojās , ko vēji glaudījuši gadu simtus. Kāpās noris nepārtraukta ciņa starp vēju kas cenšas pārvietot smiltis no krasta iekšzemes virziena, uz kāpu augiem ,kas ar savu sazaroto sakņu sistēmas bagātību aiztur smiltis, un izveido viļņainus rakstus. Priekša lēnām iet Jāzepa uzticamais draugs ,kuru sauc Jūras vilks. Normāls augums, ar garu spalvu.

Gaiši zilajās debesis spīguļo zeltaina saule. Pūš maigs austrumu un rietumu silts vējiņš, kas glāsta zili zaļos jūras viļņus. Priežu sakaltušas saknes sauļojās , ko vēji glaudījuši gadu simtus. Kāpās noris nepārtraukta ciņa starp vēju kas cenšas pārvietot smiltis no krasta iekšzemes virziena, uz kāpu augiem ,kas ar savu sazaroto sakņu sistēmas bagātību aiztur smiltis, un izveido viļņainus rakstus. Priekša lēnām iet Jāzepa uzticamais draugs ,kuru sauc Jūras vilks. Normāls augums, ar garu spalvu.

Gaiši zilajās debesis spīguļo zeltaina saule. Pūš maigs austrumu un rietumu silts vējiņš, kas glāsta zili zaļos jūras viļņus. Priežu sakaltušas saknes sauļojās , ko vēji glaudījuši gadu simtus. Kāpās noris nepārtraukta ciņa starp vēju kas cenšas pārvietot smiltis no krasta iekšzemes virziena, uz kāpu augiem ,kas ar savu sazaroto sakņu sistēmas bagātību aiztur smiltis, un izveido viļņainus rakstus. Priekša lēnām iet Jāzepa uzticamais draugs ,kuru sauc Jūras vilks. Normāls augums, ar garu spalvu.

**
Es ilgi sapņoju par masku balli. Tajā es dejoju ar mazu trauslu meitenīti, kuras pielūdzējs šovakar atteicās nākt. Dana mani satika pie viņas pilsētas kultūra nama. Tas bija dīvaini. Tovakar pastaigājos pa ciematu un domāju par saviem redzējumiem, kad izdzirdu šņukstus. Pats nezinu kāpēc piegāju meitenei klāt.
-Kas noticis?-
Es maigi jautāju.
Meitene izskatījās pagalam bēdīga. Viņa skumji pavērās man acīs un atbildēja:
-Šodien ir masku balle. Mēs ar draugu sarunājām tikties, bet viņš neatnāca.-
-Varbūt viņš slēpjas aiz kādas maskas.-
Es centos izklausīties pārliecinošs.

**

Bija pilnīga tumsa, varēja dzirdēt kādu elpojam. Tā nebija vien elpa. Tās bija divas, un tās savijās kaislīgā vaidā, kad Alastora roka pieskārās Gabrielas mugurai.

-Es iededzu rītausmu.-

Teica Gabriela un lika atvērt acis arī Alastoram.

Pēkšņi viss kļuva redzams. Viņa priekšā atradās vecs logs. Uz palodzes stāvēja netīras kafijas krūzes, sakaltuši ziedi un cepumi, kurus apsedza baltie mežģīņu aizkari, kuros bija ielipušas beigtas mušas no šī un pagājušā gada. Loga rūtīs atspīdēja sarkana rītausma, kas gliemeža ātrumā pārvērtās par maigi oranžu gaismu.

Melnās...

Kā pieredzējis mākslinieks ar vienu otas triepienu negants vējš vispirms spēji sakustina egļu galotnes piekalnē, tad brīdi padraiskojas pa pļavu, un šī skata iespaidots, cilvēks pat neiedomājas palūkoties augšup – debesīs. Melni mākoņi aizsedz blāvo sauli, uzsākdami savu melno deju. Strauji melnas kļūst egles, melna sāk melnēt zāle un uzartais tīrums ceļmalā.

3..2..1.. TRRRR! Un atkal jau griezīgais modinātājpulkstenis pieskandina vēl tikko sapņos iemigušo pilsētu. Ir pirmdiena. Pavisam parasta, lietaina pavasara pirmdiena. Vēl aizmigusī meitenes roka stiepjas līdz šausmīgās skaņas izdvesējam, bet... protams, pati taču to vakar nolikusi tālākajā istabas stūrī. Pie velna, lai skan! Gan jau kādreiz arī pulkstenim dzīvot apniks. Bet modinātājs ir nepielūdzams. „Nodevējs... ” nomurmina meitene. Viņa apklusina tarkšķētāju un velkas uz vannas istabu. Spogulis arī šodien neparāda neko jaunu Alises sejā.