Padomi/Stāsti iz dzīves

Ebenīzers.
Ģīmī ieblieza patiesība- lai arī viņam ir trīs augstākās izglītības, traktorists Viktors blakus objektā tīra ielu daudz profesionālāk.
Viktors.
Derētu nopirkt vienu aliņu.
Oppā, vēl piecas tukšas alus pudeles. Tā, super, man ir tieshi 15 tukšas alus pudeles- sanāks Optimas lētais aliņš.
Tā, meitenes, meitenes, zaudējam zeltlietas, brīnišķīgi...jāaizkāto uz lombardu būs pēc darba, varbūt sanāks Optima divlitrīgā.

OPTIMISTA NĀVE (DIENASGRĀMATA)

Rīta agrumā pie tases neīstas arābu kafijas pārlasīju bēru sludinājumus. Savu vārdu kārtējo reizi neatrodot, sapratu, kas tas laikam ir pārāk nožēlojams, lai to publicētu, jo es jau sen biju miris.

Taču es atradu citu saistošu rakstu, proti, nežēlīgā nāvē bija miris mūsu pilsētas Optimists. Neticami, kā viens lielveikalā pirkts virtuves nazis spēj mainīt šo trūdu pārmākto pasauli.

Piedod! Kārtējo reizi man jāsaka šie vārdi "Lūdzu piedod, es tā negribēju" , kārtējo reizi esmu kādu sāpinājis.
Austiņās skan lēna mūzika, skan maiga sievietes balss... Mūzika mani nomierina, aizsmēķēju kārtējo cigareti. Galvā visādas domas rosās, pat nezinu. Cenšos visu to bijušo aizmirst, visu to skaisto un labo kas ar mani bija noticis kopā ar tevi...

Viņa vienmēr ir kaut kur citur, domās skaita stundas un sapņo par lavandas parfīmu. Marseļas lēdija, kurai nekad nav gana, viņa vēlas mazliet vairāk par pliku zemeslodi. Un sevi.

No šodienas mīlēšu kruasānus vēl vairāk.

Viņai ir kastaņbrūni rudens krāsas mati - šarmanti un nekārtīgi reizē. Jutekliski. Un Viņa to zina. Francūzietes zina visu. Smalks, trausls augums - viņa pārtiek no kafijas un cigaretēm un vakaros izģērbjas pie atvērta loga.
Tumšas acis. Pētošas, tādas, kas iznīcina.

Stāsta tēma tikpat sena kā mūžība.
Manā izpildījumā tā iezīmējas šādi...

1.

Katrs raksta savai dzīvei turpinājumu pats, kādam tas apraujas, bet kādam turpinās.

Anna bez steigas izkāpa no gultas. Meitene aizstreipuļoja līdz aizkariem un atvēra tos. Istaba vienā acumirklī bija pielijusi pilnas samtainas saulesgaismas. Meitene saules apžilbusi novērsa skatienu. Anna bija četrpadsmit gadus veca meitene. Par spīti tam viņa jutās kā mazs bērns. Atmiņās raisījās bērnības dienas, kurās viņa, tēvam klēpī sēžot, stāstījusi par iedomātām zemēm. Tēvs mīlēja viņas zaļās acis, tumšos matus un bērnišķīgi rotaļīgo smaidu. Taču smaids arvien retāk parādījās viņas sejā.

Anna devās uz virtuvi. Tur priekšā māte jau gatavoja brokastis.

Šis teksts, katram noderētu, lai tam noticētu!

Es mīlu dzīvi, jo esmu tās vērta.
Esmu sapratusi, ka esmu nozīmīga un, ka vienīgais cilvēks, kurā man tiešām būtu jāieklausās esmu es.
Es esmu ļoti vērtīga tāpēc man sevi ir jāsaudzē un jāciena.
Es esmu brīnišķīga.
Vienīgais dārgums, kas man pieder esmu es.
Lieliski!
Lai jums visiem dzīvēs iet labi!